Pirms gadiem četrdesmit uz Dienvidu elektriskajiem tīkliem piezvanīja komjaunatnes komitejas instruktors Ivars Romanovičs un lūdza, lai pacenšos pierunāt sava uzņēmuma jauniešus atnākt uz koncertu.
Pirms gadiem četrdesmit uz Dienvidu elektriskajiem tīkliem piezvanīja komjaunatnes komitejas instruktors Ivars Romanovičs (viņš bija pilsētā labi pazīstamās skolotājas Elzas Romanovičas dēls) un lūdza, lai pacenšos pierunāt sava uzņēmuma jauniešus atnākt uz koncertu. Pils aulā uzstāšoties jauns pianists Raimonds Pauls, kas gan vēl nav pazīstams, taču jelgavniekiem vajadzētu būt tādiem, kas interesējas par mūziku un mākslu. Kad ņēmos izpildīt Ivara lūgumu, visbiežāk dzirdēju atrunas: “Ko mēs tur….” Visādas citas lietas likās svarīgākas. Protams, Paulu nepazina. Televīzijā, kas ar melnbaltu attēlu sāka ieviesties sadzīvē, tādu pianistu nebijām redzējuši. Tomēr, šķiet, pieci puiši un divas dāmas uz pils aulu aizgājām. Uz skatuves bija uzstumts lielais flīģelis, bet skatītāju rindās viens otrs bariņš – studenti, mediķi, tipogrāfijas, pasta darbinieki, kopā kādi piecdesmit cilvēki. Apsēdāmies trešajā rindā. Pirmās divas, kur domājām, varbūt sēdēs kādi īpaši viesi, tā arī palika tukšas.
Tad nu Ivars Romanovičs, aizvietojot konferansjē, iepazīstināja ar Raimondu Paulu. Viņš izskatījās kautrīgs un kalsns. Kā tagad jau pierasts, Pauls runājot, lauzīja rociņas. Taču neko daudz par sevi pastāstīt nevarēja. Ko maestro toreiz atskaņoja, īsti neatceros. Katrā ziņā tā bija klasika. Šķiet, romances, svītas. Koncerts ilga apmēram stundu. Iespējams, ka noslēgumā bija viena viņa paša kompozīcija.
Kas notika pēc neilga laika, mēs zinām. Neviena Latvijas koncertzāle, ieskaitot mūsu kultūras namu, nevarēja uzņemt visus Paula mūzikas cienītājus.
