Monika Zīle, «Vasaras namiņš», izdevniecība «Jumava», Rīga, 2000.
Monika Zīle, «Vasaras namiņš», izdevniecība «Jumava», Rīga, 2000
– Vasaras namiņš – tā ir māja, celtne, bet «vasaras namiņš» – arī kā noslēpums, kāds ir katram no mums pat tad, ja dzīvojam atklāti, bez grēka. Šis noslēpums nav kā veļas gabals izliekams visu apskatei, bet tāds mēdz būt katrā ģimenē, katrā dzimtā, – tā savas grāmatas virsrakstu raksturoja Monika Zīle, Jelgavā tiekoties ar lasītājiem.
… Traģiskā nāvē ir gājusi bojā jaunā, skaistā, veiksmīgā Beatrise. Šai nāvei nespēj noticēt māsīca Konstance: viņu neatstāj sajūta, ka reizēm redz savu radinieci uz ielas – tūlīt, tūlīt abas satiksies… Reizē ar Beatrisi bojā aizgājis vīrietis, kas bijis saistīts ar kriminālo vidi, taču patiesību noskaidrot kavē arī citi apstākļi, kas godprātīgo Konstanci, izrādās, skar ļoti personiski…
Grāmata saistīs intriģējošu sižetu cienītājus. Citiem pārdomu vērti liksies cilvēku likteņu sāpīgie samezglojumi, kas no bērnības nāk līdzi visu dzīvi. Vēl citi priecāsies par epitetiem un metaforām bagāto spraigo valodu.
«Vasaras namiņš» ir apgāda «Jumava» 24. grāmata, ko grezno gadskaitlis 2000. Drīzumā tiks publicēts Monikas Zīles darbs «Tase ar hibiska ziedu». Grāmatu autore ir arī Saeimas deputāte. Zinot par noslogotību «tiešajā un sabiedriskajā darbā», «Ziņas» vēlējās uzzināt, kur viņa rod laiku rakstniecībai.
– Tā mēs varētu jautāt arī lauku sievietēm, kurām ir dārzi, bērni, lopi, daudz fiziski smaga darba, bet viņas tomēr vēl paspēj adīt, darināt visādas skaistas lietas. Man vairs nav ne mazu bērnu, ne barojamu lopu kūtī. Zināmā mērā rakstīšana ir viena no paralēlajām pasaulēm, kurās cilvēks reizēm var atpūsties, reizēm nogurt. Nevaru sev izvirzīt stingrus plānus: tik un tik uzrakstīšu. Reizēm ir nedēļas, kad tiešām man nav laika, bet, kad tas ir, es to izmantoju.
Savu attieksmi pret literatūras kritiķu teikto Monika Zīle raksturoja šādi:
– Es izturos ar izpratni pret cilvēkiem, kuri uzskata, ka Latvija beidzas pie Juglas (smejas). Es izturos pret kritiku kā pret viedokli, un tas nespēj traucēt ne manu miegu, ne manu apetīti, ne labsajūtu. Katram cilvēkam, kas savu darbu nodod publiskai apskatei, jārēķinās, ka tas tiks arī publiski vērtēts – ar to olekti, kāda vērtētājam ir pie rokas, un nekur nav teikts, ka tā būs autoram vēlīga.
