Piektās grāmatas – pirmā īsprozas krājuma «Tēvoča Rambuljē zirgu tirgotava» – izdošanu sagaidījis Ārijs Geikins.
Piektās grāmatas – pirmā īsprozas krājuma «Tēvoča Rambuljē zirgu tirgotava» – izdošanu sagaidījis Ārijs Geikins.
Pirmie divi Ārija Geikina darbi ir lugu grāmatas. «Radās iespaids, ka manas lugas nesaprot un nevienam, izņemot mani pašu, tās nav vajadzīgas,» autors skaidro vēlāko gadu pievēršanos romānam, «lugu uzrakstu, to publicē, un pēc tam tā arī stāv, kamēr pats to kaut kur iestudēju. Proza tomēr domāta plašākam lokam – iespēja, ka vēl kāds to izlasīs, ir daudz lielāka.»
Nule publicētie stāsti krājušies apmēram desmit gadu pārejas periodā no lugām uz prozu, un savi trīs no tiem patiešām labi – to atzīst arī autors.
Neko daudz vairāk par jauno grāmatu viņš runāt negrib: lai paši lasot un daloties iespaidos, un piebilst vien: tādā mērā, kādā par iedvesmas avotu arī šeit kalpojuši seni atgadījumi no paša dzīves, stāsti uztverami pusnotpietni puspajokam.
Tāds pats runasveids valdot arī pirms pusgada sāktajos memuāros, par kuru pamatuzdevumu autors min pašizziņu: «Nebūtu jau slikti, ja, piemēram, bērni pēc tā izlasīšanas nerīkotos kā viņu delverīgais tēvs, kaut saprotu, ka lolot šādas cerības ir veltīgi – katrs mācās tikai no savām kļūdām. Galvenais, ko rakstot vēlos, ir pašam noskaidrot, kas īsti esmu, savulaik padarbojies gan aktierspēlē, gan režijā un literatūrā…»
Kopš Ziemassvētkiem pabeigta atmiņu stāsta sākumdaļa par vētrainajiem jaunības gadiem Jelgavā, padsmitgadīgo Geikinu, kas par stilošanu, huligānismu un stundu kavēšanu izmests no vidusskolas, iestājies vakara mācību iestādē, izglītošanos gribējis turpināt Kultūras darbinieku tehnikumā, bet, tā kā togad uzņemšanas aktieros nav bijis, paņemts armijā.
«Enerģijas uzplūdi – milzīgi, ētisko normu – nekādu,» viņš pats tagad saka par pirmsarmijas laika delverībām, to lustīgumu ilustrējot ar kādas Mātera ielas pulksteņdarbnīcā jautri pavadītas nakts sekām: nākamajā dienā draugu, kas tur strādāja, sastapuši ar magnētu no grīdas plākšņu starpām velkam sīkākās pulksteņa skrūvītes…
Armijas laiks esot bijis divkārt noderīgs. «Vispirms, protams, pilsētas sabiedrībai – kā iespēja tikt no manis vaļā,» ar smaidu konstatē rakstnieks, nopietni piebilstot, ka cingas dēļ zaudētos matus un zobus kompensējis tur piedzīvotais «klikšķis» apziņā: ceļa sākums uz pašreizējiem priekšstatiem par mākslas uzdevumiem. Literatūra un īpaši dramaturģija pēc tiem nav nekas cits kā ētiskās audzināšanas instruments, kura iedarbību autors mēdz pielīdzināt spējai mainīt Dostojevska romāna «Noziegums un sods» galvenā varoņa rīcību. «Pieņemsim, ka Raskoļņikovam pirms vecenītes augļotājas nogalināšanas būtu dažas stundas laika un viņš gluži nejauši iegrieztos teātrī. Negribu teikt, ka tur viņam uzreiz būtu jānonāk providences skavās, taču izrādē būtu jāvalda tādām emocijām, kas viņa sirdī spētu ko aizķert tā, lai, izejot no teātra, viņš vairs negribētu doties plānoto slepkavību pastrādāt. Iespēja cilvēku padarīt nedaudz labāku – tas kā, ar dažiem izņēmumiem, tik ļoti trūkst mūsdienu teātrim.»
