Ja vien savulaik zinātu angļu valodu, iespējams, šodien Edvīns Jansons būtu daudzu kopoto rakstu autors
Sociālās aprūpes centrā «Zemgale» 2001. gadā tika ievests smagi slims vīrietis, pensionētais skolotājs no Vilces Edvīns Jansons. Pēc vairāku gadu grūtas cīņas ar slimību viņš spēja atveseļoties un septembrī pošas izdot savu piekto dzejoļu krājumu. E.Jansonu satiekam aprūpes centra istabiņā strādājam pie datora. Viņa dzīve saplānota pa minūtēm. Raitā valoda, ātrā gaita un sparīgums spītīgi turas pretī vīra patiesajam vecumam – nākamgad viņš svinēs 80. dzimšanas dienu. Ar diviem pārlēcieniem«Tas ir autobiogrāfiski vēsturisks episks vēstījums, ko nav nemaz tik vienkārši rakstīt kā dienasgrāmatu vai atstāstīt kā biogrāfiju. Es rakstu par savu dzīvi, kas bijusi unikāla. Daudzus gadus biju vēstures skolotājs, esmu smagi strādājis un cīnījies par izdzīvošanu,» smaidot laipni paskaidro E.Jansons un izslēdz datoru, lai pievērstos sarunai ar «Ziņām». Viņa dzīves gājums bijis raibu raibs, apbrīnas vērts un ļoti pamācošs daudziem, kuriem šķiet, ka pasaule teju sabrauks. Pēc kara Edvīnam bija tikai 13 gadu, kad bez vēsts pazuda viņa mamma un puika palika viens. Tolaik izpildkomitejas ļaudis viņu audzināšanā atdeva turpat netālu no Dobeles dzīvojošai ģimenei. Edvīns atceras, ka pie svešajiem netika žēlots, bet ekspluatēts un nicināts. 15 gadu vecumā viņš no audžuvecākiem aizbēdzis. «Zināju, ka Rīgā dzīvo mana tante. No draugiem izlūdzos pa kapeiciņai un aizmuku pie viņas. Pats aizbraucu un sameklēju radinieci, viņa bija priecīga un pieņēma mani,» atceras Edvīns.Skolas gaitas viņš turpināja Rīgā, Iļģuciema Baltajā skolā, kur klasi augstāk mācījies arī Raimonds Pauls. Tantei pilsētā bija dārziņš ar āboliem, ogām, gurķiem, un puika braucis uz tirgu tos pārdot. «Tā mēs mocījāmies, dažreiz pārtiekot no kartupeļu mizām un rupjmaizes, jo pensija tantei bija ļoti maza,» viņš piebilst. Tā kā ar iztiku bija grūti, Edvīns sāka strādāt Iļģuciema Stikla fabrikā pie virpas par slīpētāju, vēlāk 2. alusdarītavā par kurinātāja palīgu, strādāts arī par telegrammu iznēsātāju, konduktoru un veikts daudz citu darbu. «8. klasē man tuvojās 16 gadu un sāku rēķināt, ka pēc pāris gadiem būs jāiet armijā. Tāpēc lūdzu skolai, lai atļauj man kārtot arī 9. klases eksāmenus,» stāsta pensionārs. Ticis ar to veiksmīgi galā, Edvīns uzreiz no 8. tika pārcelts 10. klasē, bet, to pabeidzis, jaunietis bija apņēmības pilns atkal «lēkt» klasei pāri un kārtot 11. klases gala eksāmenu. «Vislielākās grūtības sagādāja matemātika, jo vidusskolas divu gadu vielu algebrā un ģeometrijā apgūt pašmācības ceļā nenācās viegli, turklāt pēc skolas gāju uz darbu, atgriezos mājās, pamācījos un atkal uz skolu. Bieži mācījos naktīs un snaudu skolas solā. Pavasarī lūdzu, lai man ļauj kārtot eksāmenus, bet matemātikas skolotājs nebija ar mieru, tāpēc izstājos no skolas. Mācības 10. klasē turpināju Rīgas Republikāniskajā neklātienes vidusskolā, kur man atļāva kārtot vidusskolas gala eksāmenus. Gāja smagi, ģeometrijā, kur pārbaudījumu pieņēma tas pats matemātikas skolotājs, kurš sākumā man to neļāva kārtot, eksāmenu neieskaitīja,» kā lielas šausmas atceras Edvīns.Zinot, ka rudenī būs jāiet uz kara komisariātu, viņš devās uz ministriju, lūdzot atļauju pārlikt matemātikas eksāmenu. Šoreiz – veiksmīgi, un Edvīnam tika izsniegts vidusskolas diploms.Padzen mīlestības dēļ1952. gadā nekavējoties tika iesniegti dokumenti Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, un dienestā Edvīnu neiesauca. Taču studijas klātienē apvienot ar darbu bija praktiski neiespējami un, lai izdzīvotu, vajadzēja strādāt. Augstskolā ar Edvīnu neauklējās un no «juristiem» atskaitīja. Rudenī uzņēmīgais jaunietis atkal iesniedza dokumentus universitātē, šoreiz izvēloties studēt vēsturi. Pēc pieciem gadiem veiksmīgi iegūts vēsturnieka diploms. «Pēc augstskolas tiku aizsūtīts strādāt par vēstures skolotāju uz Ziemeru septiņgadīgo skolu Alūksnes rajonā, dažām klasēm tur mācīju arī aritmētiku un latviešu valodu. Tad skolotājam bija jāstrādā daudz vairāk nekā tagad un tā nevarēja jokoties, jo pedagogam bija jāievēro ļoti sīkas metodikas, bija ārkārtīgi augstas prasības. Tur mani drīz vien iecēla par skolas direktoru,» atmiņās dalās Edvīns.Taču pēc dažiem gadiem viņš no skolas bija spiests aiziet. Jaunais direktors bija samīlējies skolniecē. «Nekā jau nebija, ballē vien pāris deju nodejojām, bet uzreiz tiku izsaukts uz pārrunām partijas komitejā, kur arī atzinos, ka man šī meitene patīk. Man draudēja ar diploma atņemšanu, līdz beigās no skolas padzina,» vaļsirdīgi stāsta pensionētais skolotājs.Pēc tam Edvīnam darbu atrast nav bijis viegli. Viņš saprasts un pieņemts par audzinātāju Valmieras rajona Vājdzirdīgo bērnu internātskolā, bet pēc gada jau atkal Ķoņos varēja pasniegt mācību stundas. Tajā laikā Edvīns arī sareģistrējās ar savu mīlestību, kura jau bija pabeigusi vidusskolu. 1989. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Vilci, kur viņam un sievai piedāvāts darbs skolā, tolaik skolotājam bija 56 gadi. Dziļi sirdī rakstnieksVilcē viņa pedagoģiskās darba gaitas beidzās smagās slimības dēļ. Izjuka ģimene, un sākās smagākais posms – cīņa par izdzīvošanu. 2001. gadā viņš smagi slims tika ievietots pansionātā «Zemgale». Līdztekus citām saslimšanām ārsti viņam konstatēja arī vēzi. «Es daudz domāju, līdz nonācu pie Dieva atziņas. Notika brīnums, un pamazām atveseļojos. Te radušies arī mani pirmie nopietnie dzejoļi un stāsti. Dziļi sirdī esmu rakstnieks un, ja vien skolas gados labi zinātu angļu valodu, šodien noteikti tāds būtu,» ar skumjām atzīst Edvīns. Veco ļaužu namā radošajam senioram ierādīta atsevišķa istaba, kurā viņš raksta un vada vecumdienas. Literātu elites lokāDomājot par savu pirmo grāmatu, 73 gadu vecumā E.Jansons apguva datoriemaņas, bet pirmie dzejoļi tapuši, kad viņš vēl bijis pionieris. «Pusaudzis būdams, savus dzejoļus braucu atrādīt Vizmai Belševicai – viņa deva man pirmos pamatus literārajā pasaulē. Universitātē ceturtajā stāvā atradās Vēstures un filozofijas fakultāte, bet pirmajā – Filoloģijas –, kurā mācījās Ojārs Vācietis, Lija Brīdaka, Jāzeps Osmanis, Jānis Plotnieks, Knuts Skujenieks. Ar viņiem visiem piecu gadu garumā tikos gan radošajos vakaros, gan Rakstnieku savienības semināros. Arvīds Grigulis palīdzēja man iekļūt prozas sekcijā un ievadīja dramaturģijā. Mana konsultante bija Mirdza Ķempe, bijām draugi ar Ojāru Vācieti. Es ļoti vēlējos stāties filologos, bet angļu valodas nezināšanas dēļ mani tur nepieņēma,» stāsta pensionārs, kurš ir pārliecināts: ja būtu beidzis šo fakultāti, tagad noteikti nebūtu slikts rakstnieks. Viņam tā ir liela sāpe, ko sirmais vīrs ļoti pārdzīvo. Katra minūte zelta vērtēNo 2011. gada Edvīns izdevis četrus dzejoļu krājumus. Strādājot skolā, viņš pilnībā bija pievērsies pedagoģijai un rakstīšanai neatlika laika. Tagad dara to, ko vairāku desmitu gadu garumā iekavējis. Viņa grāmatas tiek drukātas kristīgajā izdevniecībā nelielā tirāžā, un tās visas E.Jansons pats arī pārdod. Viņa pensija, ko, dzīvodams pansionātā, saņem «uz rokas», ir 18 latu, bet no grāmatu rakstīšanas peļņas nekādas. Viss ietirgotais tiek liekts lietā nākamās grāmatas izdošanai. Septembrī klajā nāks viņa piektais dzejoļu krājums – «Apskāviens». Autobiogrāfiski vēsturisko apcerējumu «Grēka maratons» viņš plāno izdot deviņās daļās, no kurām nodrukātas jau piecas. 78 gadu vecumā E.Jansons aizstāvējis arī diplomdarbu praktiskajā teoloģijā. Viņš ir evaņģēlists, bet daudz kur pildījis mācītāja funkcijas, Latvijas dievnamos uzstājies kā viesmācītājs. Viņš apveltīts ar fenomenālu atmiņu un darba sparu. Pie sienas redzamā vietā izlikts rīta rosmes atgādinājums. Arī vingrošana ir neatņemama viņa ikrīta sastāvdaļa.
