Kāds liktenīgs brauciens automašīnā no Valkas pirms 23 gadiem pilnībā mainīja Antras Elses dzīvi. Pēc smagās autoavārijas turpmāko dzīvi jaunā sieviete pavada ratiņkrēslā. Pirmos piecpadsmit gadus – tikai mājās. Taču pirms astoņiem gadiem, pateicoties pašas uzņēmībai, Antras dzīve būtiski mainījās – būdama invalīde, viņa pieņēma izaicinājumu strādāt bibliotēkā.
«Piedāvājums strādāt subsidētajā darbavietā bibliotēkā nāca nejauši. Es piekritu un tikai pēc tam sāku domāt – vai to varēšu? Kā būs ar rakstīšanu? Pildspalvu vienā rokā saturēt es nevarēju. Sāku sadarboties ar ergoterapeitu un palēnām atradu pareizo pieeju – iemācījos ar vienu roku ieķert pildspalvu, ar otru to pieturēt, un tā es rakstu,» pirmajos trijos mēnešos pārvarētās grūtības atceras Antra.
Nu jau Strenču pilsētas bibliotēkā viņa labi iejutusies. «Cilvēks var pielāgoties visam,» uzskata A.Else. Kā apliecinājumu viņas spējām ne tikai pielāgoties, bet arī paveikt vairāk, nekā tiek gaidīts, pērn Antra saņēma atzinības rakstu no Strenču novada Domes.
Labs ieguldījums
Darbs bibliotēkā nesaistās tikai ar sēdēšanu pie rakstāmgalda un grāmatu izsniegšanu – sākumā arī Antrai bijis šāds priekšstats. Kad Strenču bibliotēka 2006. gadā atradusies vēl vecajās telpās, Antras vajadzībām subsidētā darbavieta tika pielāgota, mājai izveidojot speciālu uzbrauktuvi. Tomēr telpās bija problēmas, piemēram, pie grāmatu krātuves ratiņkrēslā piekļūt nevarēja, traucēja 20 centimetru augstais durvju slieksnis. «Taču kolēģi bija ļoti saprotoši, un lasītājiem man bija tikai jāpasaka, kur ko fondā meklēt. Vecajās bibliotēkas telpās es ilgi nostrādāju,» stāsta Antra.
Pērn jūnijā pilsētas bibliotēka tika pārcelta uz jaunām telpām divstāvu mājā pilsētas centrā. Stāsta Strenču novada Domes Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Iveta Ence: «Kad pašvaldība pārņēma un sāka apgūt šīs telpas, realizējām divus projektus. Izmantojot Lauku atbalsta dienesta administrēto un Lauku attīstības fonda finansēto līderprojektu, mūsu pašvaldībai to līdzfinansējot, radās iespēja ne tikai izremontēt bibliotēkas telpas, bet arī izveidot tautas interešu namu. Te, otrajā stāvā, tagad ir arī interneta pieejas punkts ar 15 datoriem un jauniešu izklaides centrs.»
Pašvaldība ne tikai gādājusi par jauniešu centra aprīkojumu, bet arī nolēmusi ieguldīt līdzekļus hidrauliskā pacēlāja izbūvēšanā. «To darījām arī Antras dēļ, jo bibliotēkas vadība viņas darbu vienmēr vērtējusi ļoti atzinīgi. Turklāt tagad praksē esam pārliecinājušies, ka pacēlāju izmanto arī citi pilsētas iedzīvotāji, kuri ierodas uz pasākumiem tautas interešu namā, – vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem grūtības uzkāpt otrajā stāvā, māmiņas ar bērnu ratiņiem. Tas ir labs ieguldījums, jo atvieglo mūsu darbu. Tagad varam plānot pasākumus plašākam apmeklētāju lokam un tos dažādot,» uzsver Domes pārstāve I.Ence.
Tautas interešu nama un bibliotēkas telpas iekārtotas ļoti mājīgi, arī A.Else priecīga – pārvietoties ratiņkrēslā ir ļoti ērti, tagad it visam var piekļūt bez grūtībām.
Apliecinājusi gribēšanu
Antra pati iesaistījusies Valkas Invalīdu biedrībā, taču no Strenčiem aktīvi tajā darbojoties vien kādi septiņi astoņi cilvēki. «Atsaucība ir maza, gribētos iesaistīt vairāk cilvēku ar īpašām vajadzībām – gan sporta svētkos, gan dažādos pasākumos,» atzīst Antra. Viņa pārliecinājusies – laukos cilvēkam ar invaliditāti, turklāt ratiņkrēslā, arī darbu atrast ir ļoti grūti. Bieži vien tā iemesla dēļ, ka ir neiespējami nokļūt līdz darbam. «Man paveicies,» uzsver Antra.
«Varbūt kādam ir vajadzīgs grūdiens, apstākļu pavērsiens, lai dzīve mainītos, tomēr, raugoties uz Antru, man šķiet – ļoti daudz atkarīgs arī no paša cilvēka,» uzskata Domes pārstāve I.Ence.
Antrai palīdz tētis – atved uz darbu, jo citādi ratiņkrēslā būtu fiziski grūti ik dienu mērot kilometru garo ceļu uz bibliotēku, taču arī viņa pati apliecinājusi gan gribēšanu, gan varēšanu neieslīgt bezcerībā. «Antra ir kolosāls cilvēks! Viņa jau nedara tikai to, ko prasa bibliotekāra darbs, un nestrādā tikai noteiktās stundas, bet vēlas padarīt daudz vairāk,» atklāt savas sabiedriskās aktivitātes bibliotekāri mudina I.Ence.
«Man jau citreiz saka, ka varbūt vajadzētu piebremzēt,» smej Antra, tad turpina, «mēs esam kupls pulciņš, kādi 40 cilvēki. Kopā ar maniem bibliotēkas apmeklētājiem regulāri – katru mēnesi – organizējam braucienus uz teātriem. Savācam naudu, sagādājam biļetes, es sarunāju autobusu, kurā arī man ir iekļūšanas iespējas, un mēs braucam! Izplānojam maršrutus un dodamies arī ekskursijās. Šogad bijām Liepājā, Ceriņu dārzā, pērn izbraucām Latgali.» Par šo sabiedrisko darbu Antra pērn ieguvusi Strenču pilsētas Gada cilvēka titulu. «Es piecpadsmit gadu pavadīju mājās, tagad atgūstu nokavēto,» viņa pasmaida.
Kā līdzvērtīgi kolēģi
Antra neslēpj – tolaik, pirms astoņiem gadiem, kad sākusi darbu bibliotēkā, pirmajos mēnešos bijusi tikai viena doma – kā izturēt obligātos divus gadus. Divi gadi diendienā jāceļas, jāiet uz darbu! Kad šis laiks pagājis, Antras iepriekšējā priekšniece pienākusi klāt un teikusi, ka «šo darbinieku gan prom nelaidīsim». «Tā kļuvu par štata darbinieku. Nu pagājuši astoņi gadi un sevi bez šī darba vairs nevaru iedomāties,» apliecina bibliotekāre.
Viņas tagadējā priekšniece Strenču pilsētas bibliotēkas vadītāja Sarmīte Kosmane uzsver – Antru pilsētā ļoti ciena, jo viņa izpalīdz ikvienam, arī tiem, kas, piemēram, apgūst datorzinības. «Mēs Antru neuztveram kā cilvēku ar īpašām vajadzībām – strādājam kopā kā līdzvērtīgi kolēģi. Darbus nedalām strikti saskaņā ar instrukcijām – ko mums, veselajiem, fiziski paveikt vieglāk, to izdarām mēs. Savukārt darbiņus pie datora – un Antra labi pārvalda datoru – biežāk uzticam viņai,» stāsta S.Kosmane. Viņa ir pārliecināta – ja ir abpusēja vēlme, atrast veiksmīgākās sadarbības formas vienmēr ir iespējams. «Viss atkarīgs no cilvēkiem – ja cilvēki ir atvērti, problēmu nav,» uzsver S.Kosmane. ◆
