Kad dzīvoklis jau labu laiku liecina par to, ka nepieciešams remonts, bet ģimenes rocība nepieļauj lielus izdevumus, jāplāno vien pašiem, skaitīt, pirkt un arī veikt domās tik ļoti loloto dzīvojamās telpas atjaunināšanu.
Kad dzīvoklis jau labu laiku liecina par to, ka nepieciešams remonts, bet ģimenes rocība nepieļauj lielus izdevumus, jāplāno vien pašiem, skaitīt, pirkt un arī veikt domās tik ļoti loloto dzīvojamās telpas atjaunināšanu.
Bija pienācis laiks pārtapt arī manu draugu viesistabai, kuras nelīdzenās sienas un griesti draudīgi liecināja, ka izdevumi krietni vien pārsniegs iespējas, tāpēc domas par meistaru iesaistīšanu šajā visnotaļ svarīgajā procesā tika atmestas uzreiz.
Viss sākās ar griestiem. Kad nopirktās reģipša plāksnes tika veiksmīgi nogādātas mājās, Edītei ar vīru bija jāizstrādā plāns, kā tās piestiprināt pie griestiem (palīgus šajā pasākumā draugi vīzdegunīgi nevēlējās iesaistīt). Tā nu tika izstrādāts rīcības plāns. Kaut arī vīrs brīdināja, ka reģipsis nav no vieglajiem materiāliem, viņa spītīgi turējās pie sava – drīzāk nomiršu, bet noturēšu to pie griestiem, kamēr urbs un skrūvēs. Pēc pirmajiem urbumiem Edīte juta, ka bija pārvērtējusi savus spēkus, taču atkāpties vairs nebija iespējams, jo vīrs jau bija paspējis smago plāksni dažās vietās piestiprināt. Ja rokas tiktu nolaistas, tā noteikti pārlūstu, bet to remonta veicēji nekādi nedrīkstēja pieļaut. Tā nu Edīte jutās (un arī izskatījās) kā arhitektūrā sastopama svarīgu celtnes daļu turoša karjatīde. Vienīgi trīcošās rokas un asaras uz vaigiem liecināja, ka viņa ir dzīva būtne. Kad pirmā plāksne tika piestiprināta pie griestiem, Edītes vīrs saudzīgi piedāvāja šo pasākumu pārtraukt un rītdien palūgt palīdzību kādam vīriešu kārtas pārstāvim. Taču Edīte spītīgi turējās pie nodoma šovakar ieraudzīt sen gaidītās pārmaiņas. Vēl atlika trīs plāksnes. Tika izstrādāts nākamais variants – svaru pārnest uz visu ķermeni, proti, plāksni varētu turēt uz galvas. Paaugstinājums tika izveidots vēl augstāks, uz galvas uzlikts spilvens, uz kura bieza grāmata. Taču, tā kā vēl maķenīt pietrūka līdz griestiem, ātrumā grāmatu novietoja vertikāli. Nu Edītei bija lemts pabūt afrikāņu sievietes lomā, kuras, kā zināms, uz galvas var nest neiedomājamus smagumus. Noturēt iespaidīgo svaru nu jau bija vieglāk, taču pēc šādas operācijas galvā ilgu laiku saglabājās pamatīga rieva. Laulātā pāra izdoma turpināja lidojumu. Uz galda atradās ķeblis, tad vēl pāris dēlīšu, uz tiem, mēģinādama noturēt līdzsvaru, atradās Edīte, kurai mugurā tika uzkrauti visi mājās atrodamie spilveni, uz kuriem, savukārt – dēlītis, kas turēja reģipša plāksni. Lai arī vēlāk grūtības sagādāja muguras atliekšana cilvēkam raksturīgā stāvoklī, visas četras griestu plāksnes nu atradās paredzētajā vietā. Edītes roku un muguras muskuļi vēl ilgu laiku atgādināja par uzupurēšanos sava mājokļa labā.
Tagad namamāte ar lepnumu varēja pievērst viesu uzmanību līdzeniem un glīti nokrāsotiem griestiem. Savu pārtapšanu gaidīja viesistabas sienas un grīda. Bet tas jau ir cits stāsts.
