Zemnieku saimniecībā «Rudeņi» cenšas saimniekot arī krīzes laikā – būvē kūti un piena māju.
Ar «Rudeņu» īpašniekiem Jolantu un Pēteri Knopēm tiekamies dienu pēc zemnieku nemieriem Rīgā, kur piedalījās arī šīs saimniecības tehnika un cilvēki. Kā klājas grūtajos laikos joprojām perspektīvajai saimniecībai, kāpēc zemniekos rūgst tāds nemiers, vai protestos panākts cerētais – par to šajā sarunā.Lauksaimniekiem jāturas kopāAbi saimnieki stāsta, ka zemnieku nemieri brieduši jau kopš pērnās vasaras, līdz beidzot apnicis sēdēt, kaut ko gaidīt un paciest, ka mūsu valstī ar lauciniekiem nerēķinās kā ar cilvēkiem. Šokējis, kā strādā valdība, ministri. Ja kāds jauns likums ES institūcijās top divus gadus, bet nu jau demisionējušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze tam «pieslēdzies» tikai pēdējā pusgadā – tā nevar strādāt, uzskata «Rudeņu» saimnieki. Lauksaimniekus arī šokējis, ka valsts tik lielu atbalstu sniegusi «Parex bankai», nopērkot to par pāris latiem un pat īpaši necenšoties to skaidrot «dumjajai» tautai, tāpēc prasījuši, lai viņiem kādu piena kombinātu pārdod par diviem latiem. Kad zemnieki vēlējušies nopirkt kādu ražotni, no viņiem prasīti miljoniem latu, taču lauksaimniekiem tādas naudas neesot. Savukārt veidot piensaimnieku kooperatīvus un kooperēties traucējot latviešu raksturs. «Rudeņos» zemnieku protesta akcijas atbalsta, jo sāp sirds par kolēģiem – citiem zemniekiem –, īpaši par draugiem Vidzemē, kuriem ejot grūtāk. «Jāturas kopā, jo cik tad mūs, lauksaimnieku, ir,» tā P.Knope. Palīdz atrast izdevīgāko pircējuZemnieku saimniecība «Rudeņi» ir kooperatīva «Piena ceļš» biedre. Tas apvieno 100 saimniecību, kas gan ir neliela daļa no visiem piena ražotājiem. Kooperatīvam ir savs pārstrādes uzņēmums – tas 2008. gada vasarā iegādājies Jaunpils pienotavu, kas pašlaik pārstrādā jau 50 tonnu piena dienā, ražo tādus Latvijas tirgū pazīstamus produktus kā «Zelta siers» un «Bauskas siers». «Kas tad ir kooperatīvs? Tie esam mēs paši. Pati darbojos valdē,» stāsta J.Knope. Ar kooperatīva starpniecību «Rudeņu» pienu pārdod tālāk – katru rītu atbrauc transports no «Rokiško Sūris» savākt slaukumu. Kooperatīvs iepērk ap 200 tonnu slaukuma dienā un tad startē tirgū. Pērn gada vidējā iepirkuma cena bijusi ap 200 latu par tonnu. Arī 2007. gadā tā turējusies ap 190 latiem. Tagad piena produktu patēriņš Latvijā samazinājies, bet iepirkuma cena nokritusies līdz 145 latiem par tonnu piena. Nopietni tiekot domāts par eksportu, arī uz Krieviju. Uz jautājumu, kāpēc piens, ko no zemniekiem iepērk par 19 – 20 santīmiem, veikalu plauktos maksā jau 60 – 70 santīmu, «Rudeņu» saimniece atbild – acīmredzot tādēļ, ka visu pienu uzreiz cenšas pārstrādāt, bet nevienā ražošanas cikla posmā nekas nenotiek par velti. Piens tiek vests no vienas vietas uz otru, pārliets, apstrādāts, fasēts, tad atkal kaut kur transportēts. Un visur ir ēkas, kas jāuztur, jāmaksā par elektrību un citiem komunālajiem pakalpojumiem, algas darbiniekiem un priekšniekiem… Zemnieki būtu ar mieru vest pienu uz skolām, slimnīcām un pārdot lētāk, taču valstī radīta smagnēja sistēma, kas to liedz. Iepirkumu procedūras, konkursi un pārspīlētas prasības… Pilsētnieki arī biežāk varētu braukt uz laukiem, lai tieši no zemniekiem iegādātos svaigu, tikko slauktu pienu. «Rudeņos» to iespējams iegādāties par 30 santīmiem litrā. Taču jāsaprot, ka saimniecībā dienā tiek izslaukts aptuveni trīs tonnu piena. Tādu daudzumu nevar saliet burkās un turpat sētā pārdot.Tomēr J.Knope atzīst, ka ir optimiste. Viņa cer – veselais saprāts uzvarēs, piena ražošana Latvijā pastāvēs un to nepiemeklēs bēdīgais cukurrūpniecības gals, un latvieši nepārtiks no kaut kur citur saražota piena pulvera.Mūžu dzīvo – mūžu māciesJ.Knope piebilst, ka viņi – «Rudeņu» saimnieki – neesot nekādi pārgudrīši, kas tagad citus varot mācīt, kā strādāt. Zemnieku saimniecība ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) kliente. Tā speciālisti saimniecības govīm rēķinot barības devas un kārtojot grāmatvedību. Savukārt paši saimnieki apmeklējot LLKC rīkotos kursus un seminārus un visu laiku mācoties.Dažādas atziņas gūtas arī vairāk nekā desmit gadu saimniekošanas praksē. Tagad «Rudeņos» vecās fermas vietā tiek celta jauna. Tā tiekot būvēta saskaņā ar Lauku atbalsta dienesta apstiprinātu projektu, pirmais posms jau pabeigts. Tagad viņi gaida ELFLA fondu atbalsta maksājumu – 40 procentu izlietotās naudas. Saimnieki stāsta, ka jaunas kūts būvniecība bijusi dzīves nepieciešamība, jo pastāvējušas tikai divas iespējas – celt jaunu ēku vai beigt ražošanu, jo vecā kūts esot morāli un fiziski novecojusi. P.Knope gan piebilst, ka pašreizējā krīzes situācijā, visticamāk, gan izlemtu jaunu fermu necelt, jo tomēr nedaudz biedējot citu kredītņēmēju liktenis. Līdz šim valsts atbalstījusi arī nelielu ganāmpulku īpašniekus. Tagad grūtībās nonākušas tās saimniecības, kas savulaik nolēmušas attīstīties – būvēt jaunas piena mājas, mēslu krātuves, bet tad valsts vadība paziņojusi, ka pareizāk būtu atbalstīt tikai tās, kurās ir vairāk par 50 govīm. Savukārt J.Knope piebilst, ka pērn ziemā un pavasarī, kad pieņemts lēmums celt jaunu kūti, vēl valdījusi eiforija un neesot bijis prognožu, ka gaidāma krīze. Projekts apstiprināts maijā, jūlijā saņemts kredīts. Arī tagad, kad situācija valstī mainījusies, «Rudeņu» saimnieki nejūtot bankas naidīgumu vai aizdomīgumu. Turklāt lauksaimnieki esot labākie to klienti – nebēg prom, kamēr var, tikmēr maksā. Un banka jau nenāks uz laukiem, neaudzēs lopus, tāpēc nav ieinteresēta tīši izputināt zemniekus, savu pārliecību pauž abi Sesavas puses lauksaimnieki. Viņi vēlētos, lai valstī pamatā būtu ražošana, daudzie kontrolētāji netraucētu strādāt, būtu skaidra valdības politika un nostāja. Subsīdiju, pēc viņu domām, varētu nebūt, jo tās kropļo tirgu, bet, ja tādas ir, tad visiem ES ražotājiem vienādas. Protesta akcijā zemnieki parādījuši savu neapmierinātību ar varas īstenoto politiku un tagad cer sagaidīt atbildīgāku darbu, bet vienlaikus arī mācot bažas, vai tikai kādi politiskie spēki zemnieku nemierus neizmantos savu sīkpartejisko, savtīgo mērķu īstenošanai. Apnikušas tās politiskās spēlītes. Varētu saņemties un kopā strādāt! Zemnieku saimniecība «Rudeņi»Atrodas Sesavas pagasta BērvircavāDarbojas kopš 1995. gadaRažošanas nozares – piena lopkopība un graudkopībaSaimniecībā ir 125 govis un 150 jaunlopuLopbarībai izmanto pašu saražotos graudus, tos realizē arī kooperatīvam «Latraps»Saimniecība ir kooperatīva «Piena ceļš» biedre 2008. gada vidējā piena cena saimniecībā bijusi 207 lati par tonnu (bez PVN)Pērn pārdotas 959 tonnas pienaIzslaukums no govs – vairāk nekā 9000 litru gadāDod darbu 14 cilvēkiem
