Bioloģiskā lauksaimniecība ir perspektīva nozare. Tā risina ne tikai ar vides aizsardzību saistītus jautājumus, bet arīsabalansē ekonomiskās un sociālās problēmas.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir perspektīva nozare. Tā risina ne tikai ar vides aizsardzību saistītus jautājumus, bet arīsabalansē ekonomiskās un sociālās problēmas. Tādēļ tā interesē arvien vairāk ne vien lauku, bet arī pilsētas iedzīvotāju, kas grib ēst
tikai kvalitatīvu pārtiku.
Ministru kabineta noteikumi «Par bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas apriti», iespējams, stāsies spēkā 2002. gada 1. maijā. Tie paredzēs bioloģisko produktu atzīšanas, ražošanas, sertificēšanas, uzglabāšanas, pārstrādes, marķēšanas un tirdzniecības prasības, kā arī produkcijas aprites valsts uzraudzības un kontroles kārtību. Tas ļauj domāt, ka būs zināmas izmaiņas arī piena lopu turēšanas noteikumos. Kaut gan likumdošana ir nesakārtota, sabiedrībā aug interese par bioloģiski ražotiem produktiem. To jau vairākkārt ir pierādījis Zaļais tirgus Rīgā.
Divas sistēmas vienā saimniecībā
Viens no bioloģiskās lauksaimniecības priekšnosacījumiem ir noslēgtais ražošanas cikls, tāpēc neatņemama tās daļa ir lopkopība, jo barības vielu aprite galvenokārt notiek saimniecības teritorijā. Lopkopība nodrošina bioloģiskās lauksaimniecības sistēmu ar mēslošanas līdzekļiem, tā uzlabojot augsnes bioloģisko sastāvu.
Lopu turēšanu bioloģiskās lauksaimniecības sistēmā regulē sabiedriskās organizācijas «Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienība» noteikumi. Tie paredz, ka līdzās bioloģiskajai saimniekošanai zemnieka sētā drīkst daļēji nodarboties arī ar tradicionālo saimniekošanu, taču ar nosacījumu, ka pārbaudes iestādei var pierādīt abu veidu stingru norobežošanu. Tas nozīmē, ka lopiem gan kūtī, gan ganībās jābūt nodalītiem. Taču ir dažas atkāpes. Piemēram, bioloģiskās sistēmas dzīvniekus drīkst ganīt kopējās ganībās, ja zeme vismaz trīs gadus nav apstrādāta ar vielām, kas pēc noteikumiem nav atļautas.
Pārkārtojot saimniecību atbilstoši bioloģiskajai lauksaimniecībai, jāparedz, ka visa dzīvnieku barošana atbildīs bioloģiskās lauksaimniecības normām. Pārejas periods ganībām un pļavām ir divi gadi, bet to var samazināt ar sertifikācijas iestādes atļauju, ja platība ir apstrādāta tikai ar atļautām vielām (organiskais mēslojums, asins milti, kaulu milti, zivju milti u.c.). Ja vienlaicīgi tiek pārkārtota visa saimniekošanas sistēma, tad pārejas laiks gan lopiem, gan ganībām un dzīvnieku barošanai izmantotajai zemei atbilstoši noteikumiem ir līdz 24 mēnešiem.
Izvēloties šķirni, jāizmanto vietējie mājlopi
Ja pienu grib pārdot kā bioloģisku produktu, tad govis sešus mēnešus jāaudzē bioloģiskajā sistēmā. Liellopus gaļas ražošanai var pārdot kā bioloģiski audzētus, ja tie nāk no ekstensīvās lopkopības un ja tie audzēti bioloģiskā sistēmā līdz pārdošanas vai kaušanas brīdim: nobarojamie jaunlopi vismaz sešus mēnešus, teļi – divus mēnešus.
Izvēloties šķirnes, būtu jāizmanto vietējās, kas izturīgas pret slimībām, spēj pielāgoties vietējiem apstākļiem. Bioloģiski audzētu lopu pavairošana jābalsta uz dabiskām metodēm, tomēr mākslīgā apsēklošana ir atļauta.
Ja ganāmpulks tiek veidots pirmo reizi un bioloģiski audzētu dzīvnieku nepietiek, drīkst izmantot nebioloģiski audzētos. Tos ar sertifikācijas iestādes atļauju var izmantot arī ganāmpulka atjaunošanai: ne vairāk kā desmit procentu sieviešu kārtas liellopu saimniecībās, kur ir vairāk par desmit liellopiem. Mazās saimniecībās ganāmpulka atjaunošanu ierobežo līdz vienam dzīvniekam gadā.
Lopi jābaro ar bioloģiski audzētu barību
Ja paredzēts paplašināt fermu, nomainīt šķirni, attīstīt jaunu lopu specializāciju, ganāmpulkā var būt 40 procentu nebioloģiskas izcelsmes dzīvnieku.
Lopi jābaro ar bioloģiski audzētu barību. Ja saimniecībā tādas nepietiek, to drīkst iepirkt no citām bioloģiskajām saimniecībām. Pārejas periodā, kas beidzas 2005. gada 24. augustā, ir atļauts lietot 10 procentu konvencionālās sistēmas audzētu barību. Bet to var mainīt sertifikācijas iestāde atbilstoši apstākļiem.
Teļu barības pamats ir mātes piens, un teļi ar to jābaro trīs mēnešus.
Liellopu audzēšanas sistēmas pamats ir maksimāla ganību izmantošana. Dienas devas sausnas sastāvā jābūt vismaz 60 procentiem rupjās barības, svaigas vai kaltētas barības, vai skābbarības. Kā pārstrādes palīglīdzekļus skābbarībai atļauts izmantot jūras sāli, rupjo akmens sāli, fermentus, raugus, sūkalas, cukuru, cukurbiešu masu, labības miltus, melasi un pienu, etiķa, skudrskābes un propionskābes baktērijas. Arī te atbilstoši laika apstākļiem pārbaudes iestāde drīkst izdarīt izmaiņas.
Parastās zemkopības izcelsmes barības vielas var izmantot tikai tad, ja tās audzētas un sagatavotas bez agroķimikālijām. Te ietilpst labība, tās produkti un blakusprodukti, eļļas augu produkti, pākšaugu sēklas un to produkti, sakņaugi, spēkbarība un rupjā barība. Dzīvnieku barošanā drīkst izmantot parastas vai bioloģiski ražotas dzīvnieku izcelsmes barības vielas (neapstrādāts piens, tā pulveris, vājpiena pulveris, paniņas, sūkalas, zivis, to eļļa, milti u.c.).
Noder arī minerālvielas un mikroelementi
Dzīvnieku barošanai var izmantot arī minerālas izcelsmes barības vielas (neattīrīts jūras sāls, rupjš akmenssāls, nātrija sulfāts, nātrija karbonāts, ūdensdzīvnieku apvalki, kalcija karbonāts, magnija hlorīds, magnija karbonāts u.c.). Noteikumi paredz barības maisījumos izmantot mikroelementus (Fe, J, Co, Cu, Mn, Zn, Mo un Se), arī vitamīnus, atvasinātus no izejvielām, kas dabiski atrodas barībā. Kā saistvielas, irdinātāji un koagulanti izmantojami koloidālais silīcija dioksīds, amorfais silīcija dioksīds, sepiolīts u.c).
Antibiotikas, kokcidiostatus, medicīniskas vielas, augšanas veicinātājus un jebkuru citu vielu, kas paredzēta augšanas vai ražības veicināšanai, dzīvnieku barošanā neizmanto. Dzīvnieku uzturā lietoti produkti nedrīkst būt ražoti, izmantojot ģenētiski pārveidotus organismus vai no tiem atvasinātus produktus.
Cīņā pret slimībām savas metodes
Slimību novēršana bioloģiskajā lopkopībā balstās uz šādiem principiem:
– piemērota šķirņu vai cilšu izvēle;
– lopkopības metožu piemērošana katras sugas prasībām, veicinot stipru pretestību pret slimībām un infekciju novēršanu;
– augstas kvalitātes barības izmantošana līdz ar regulārām kustībām un pieeju ganībām, kas pastiprina dzīvnieka dabisko imunitāti;
– atbilstoša ganāmpulka blīvuma nodrošināšana, tā izvairoties no pārliekas lopu sablīvēšanas un tā radītām veselības problēmām;
Ja tomēr kāds dzīvnieks saslimst vai tiek ievainots, tas nekavējoties jāārstē.
Veterināro medikamentu lietošana jāsaskaņo ar bioloģiskās lauksaimniecības principiem, kur ir vesela virkne dažādu pieļaujošu un aizliedzošu nosacījumu.
Visos gadījumos, kad ir jāizmanto veterinārie medikamenti, produkta tips jāreģistrē kopā ar informāciju par diagnozi, zāļu devām, zāļu ievadīšanas metodi, ārstēšanas ilgumu un likumīgo nogaidīšanas periodu. Šī informācija ir jādeklarē pārbaudes iestādei pirms lopu vai lopkopības produktu kā bioloģiski audzētu laišanas tirgū.
Izņemot vakcinācijas un parazītu apkarošanu, ja dzīvnieks saņem vairāk nekā divus ārstēšanas kursus ar ķīmiski sintezētiem veterināriem medikamentiem vai antibiotikām, šos lopus vai no tiem iegūtos produktus nedrīkst pārdot kā bioloģiskus. Lopiem ir jāiziet pārejas laiks – seši mēneši – ar sertifikācijas iestādes piekrišanu.
Lai aug ragi, astes un zobi
Bioloģiskajā lopkopībā mājlopiem nedrīkst sistemātiski nocirpt astes, apcirst zobus un noņemt ragus. Dažas darbības tomēr sertifikācijas iestāde pieļauj drošības dēļ (piemēram, ragu noņemšana jauniem dzīvniekiem) vai tad, ja to mērķis ir uzlabot lopu veselību. Taču tas jādara vispiemērotākajā vecumā, jebkāda veida ciešanas dzīvniekiem samazinot līdz minimumam.
Lopus nedrīkst turēt piesietus. Tomēr sertifikācijas iestāde var to atļaut, ja saimnieks pamato, ka tas vajadzīgs drošības nolūkā un tā nebūs ilgi. Lopus var turēt piesietus, ja kūts ir būvēta līdz 2000. gada 24. augustam, ar noteikumu, ka audzēšana notiek saskaņā ar dzīvnieku labklājības prasībām. Šī atkāpe der pārejas laikam, kas beidzas 2010. gada 31. decembrī, protams, ar sertifikācijas iestādes atļauju. Liellopus mazās saimniecībās var turēt piesietus, ja tos nav iespējams turēt grupās. Bet vismaz divreiz nedēļā tiem jātiek ganībās, pastaigās ārā vai citās kustībām paredzētas platībās. Šis noteikums attiecas uz saimniecībām, kas sertificētas līdz 2000. gada 24. augustam ar sertifikācijas iestādes atļauju.
Arī liellopam stress nav pieļaujams
Dzīvniekus audzējot grupā, tās lielumam jābūt atkarīgam no lopu attīstības pakāpes un sugas uzvedības vajadzībām.
Lopi jātransportē tā, lai tie nepārdzīvotu stresu. Iekraušana un izkraušana jāveic uzmanīgi un bez jebkādiem elektriskiem piespiešanas paņēmieniem. Nomierinošu līdzekļu lietošana pirms transportēšanas vai tās laikā ir aizliegta.
Lopu turēšanas apstākļiem jāatbilst to bioloģiskajām vajadzībām, barībai un ūdenim jābūt viegli pieejamiem. Ēku izolācijai, apsildei un ventilācijai jānodrošina, lai gaisa cirkulācija, putekļu līmenis, temperatūra, relatīvais gaisa mitrums un gāzu koncentrācija būtu robežās, kas nav dzīvniekiem kaitīgas.
Brīvām lauka platībām vai aplokiem jānodrošina pietiekama aizsardzība pret vēju, sauli un temperatūras svārstībām atbilstoši laika apstākļiem un šķirnes prasībām.
Tīra kūts, tīri darbarīki un pats lopiņš
Pareizs lopu blīvums kūtīs nodrošina dzīvniekiem ērtības un labsajūtu, kas ļauj tiem dabiski stāvēt, viegli atgulties, apgriezties, sevi apkopt, atbilstoši dzīvnieku šķirnei, vecumam un dzimumam. Turot lopus ganībās, blīvumam jābūt pietiekami mazam, lai novērstu augsnes nobradāšanu un veģetācijas noganīšanu.
Kūtis, aploki, iekārtas un rīki ir jātīra un jādezinficē, lai novērstu savstarpēju inficēšanos. Ēku dezinfekcijai un tīrīšanai var izmantot kālija un nātrija ziepes, kaļķus, nātrija hipohlorīdu, nātrija un kālija hidroksīdu, ūdeņraža peroksīdu, citronskābi, etiķskābi, piena iekārtām – slāpekļskābi un fosforskābi, nātrija karbonātu u.c.
Lopu kūtīm jābūt ar gludām, bet ne slidenām grīdām. Atpūtas platība jānodrošina ar plašu, sausu guļvietu, kas nokaisīta ar pakaišiem.
Ja esat nolēmuši vai jau saimniekojat bioloģiski, tad ziniet: jūs sekmējat resursu izmantošanu cilvēku vajadzību nodrošināšanai pašlaik, vienlaikus neapdraudot vides kvalitāti nākamajām paaudzēm.
Ingrīda Birzāka, Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra bioloģiskās lauksaimniecības speciāliste
