Laiku pa laikam cilvēkus mēdz pārņemt neatraidāma vēlme mazliet pafilosofēt vai vismaz ieslīgt apcerīgās pārdomās.
Laiku pa laikam cilvēkus mēdz pārņemt neatraidāma vēlme mazliet pafilosofēt vai vismaz ieslīgt apcerīgās pārdomās. Zināmai sabiedrības daļai domas raisās tikai pēc kārtīga trīs nedēļu «plosta» vai pēc kārtējā dzērienu veikala apmeklējuma, taču atlikušajam vairākumam (cerams!) pietiekami daudz pārdomu vielas dod pati dzīve un vizuālie informācijas līdzekļi.
Neapšaubāmi vieni no lielākajiem pēdējā laika pārdomu ģenerētājiem līdzās visiem pasaules ārprātiem ir daudz pārspriestie tā saucamie realitātes šovi. Te nu pārdomām un secinājumiem var ļaut itin plašu vaļu. Lai kā būtu ar uz tālas salas patiesos apstākļos rīkotām spēlēm, kad iepriekš nevar paredzēt, kā uz laiku apmetušies baltādainie iepatiksies vietējām mežoņu ciltīm vai džungļos rāpojošajiem mošķiem, ir neizprotami, kādēļ ar «realitāti» tiek apzīmēta sēdēšana četrās (vai mazliet vairāk) sienās un tukša «salmu kulšana», kas itin drīz kļūst par rutīnu – gozēties videokameru priekšā un censties piesaistīt uzmanību cerībā, ka kāds varbūt sadomās nobalsot.
Dažādu šovu «stāžs» televīzijās jau ir gana pietiekams, un varbūt būtu laiks pievērsties svaigākām idejām, nevis vienkārši nomainīt dekorācijas, un «šova» nosaukumu padarīt mazliet «barbariskāku». Ja iestājies ideju trūkums, līdzīgus pasākumus reālākus varētu padarīt disputs par Eiropas Savienību, internetu vai e – pārvaldi reģionos, kas atsevišķu «korifeju kompetences rezultātā» nolaisti uz grunti? Ideālā variantā būtu pārtulkotu ierakstu nosūtīt attiecīgajām eirobirokrātu institūcijām, lai dotu iemeslu padomāt, cik gatava pašlaik ir grēcīgā dievzemīte, lai mēģinātu stāties pad…, piedodiet, Eiropas Savienībā, ja reiz tālāk par metropoli ierēdņiem savās «vizītēs» nav izdevies tikt. Tie klerkiem būtu nepatīkami pārsteidzoši, taču nesamāksloti «realitātes šovi», piemēram, no sērijām «Dzīve ar četrdesmit latiem mēnesī», «Uz lauka palikušie graudi», «Neredzamie furgoni» u.c.
Par traku? Varbūt. Taču tā laikam būtu vienīgā iespēja parādīt, ka reālā dzīve ievērojami atšķiras no sarunām, kas apkopotas sadaļās un citos birokrātu papīros. Un liktu izdarīt attiecīgus secinājumus, pārvērtējot, cik eiropeiskā valstī dzīvojam patiesībā.
