Ir izvērsusies divu kungu dzīva apmaiņa ar epitetiem, kas, iespējams, ieies latvieņu žurnālistikas vēsturē tikpat paliekoši, kā savulaik polemika par Zūdermaņa «Godu» un Aspazijas «Zaudētajām tiesībām».
Ir izvērsusies divu kungu dzīva apmaiņa ar epitetiem, kas, iespējams, ieies latvieņu žurnālistikas vēsturē tikpat paliekoši, kā savulaik polemika par Zūdermaņa «Godu» un Aspazijas «Zaudētajām tiesībām». Polemika sākās 4. februāra numurā ar vēstuli «Vai žurkas atstāj grimstošu kuģi?» un turpinājās
7. februārī ar atsauksmi «Esmu pret klonēšanu». Šodien piedāvājam tās turpinājumu.
Godātais Algi Mantas!
Ilgi spriedu un domāju, kas Jūs varētu būt pēc tautības. Tā kā būtu saskatāma līdzība ar kādu latviešu tautai radniecīgu nāciju. Taču pasaule šodien ir kosmopolītiska, un šinī sakarībā baidos aizvainot kāda godajūtas. Man vienmēr pirmajā vietā ir bijis cilvēks, neskatoties, vai viņš ir lielai vai mazai tautai piederīgs, nevis tās idejas, ko Jūs paužat savā «analītiskajā rakstā» «Esmu pret klonēšanu» («ZZ» 1998.g. Nr. 26). Lai kas Jūs būtu, Algi, staigājat tomēr starp cilvēkiem, tāpēc nāciet tik droši ārā no krūmiem. Nebūsiet taču tikpat bailīgs kā cilvēks, kura vārds ir stipri līdzīgs Jūsējam un kas 1991. gada puča dienās nozuda nezināmā virzienā. Es toreiz apbraukāju pilsētas uzņēmumus ar aicinājumu vardarbībai atbildēt ar organizētu streiku. Lai paliek mūsu abu gaitas šoreiz malā.
Ja Jums, Algi Mantas, tik tiešām rūp savs gods, lieku priekšā nedēļas laikā laikrakstā man atvainoties par savu «vārsmojumu», ar kuru apvainojāt manu cilvēcisko cieņu un godajūtas. Kā Jūs domājat, būtu es dedzīgi iestājies par lielā terorista (Uļjanova-Ļeņina) pieminekļa demontāžu mūsu pilsētas Centrālajā laukumā, ja būtu ar viņu vienas izcelsmes?! Es neesmu tik divkosīgs kā dažs labs cits.
Gadījumā, ja Jūs tomēr nolemsiet turpināt paslēpes, būšu spiests vākt materiālus iesniegšanai tiesā. Starp tiem būs arī mana psihiatriskā veselības pārbaude, kuru, jādomā, apmaksāsiet Jūs.
Anatolijs Ļitvinovs
