Turpinām
Neviens jau neteica, ka būs viegli, vai ne? Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka cilvēce pati nedaudz ir uzprasījusies uz šo visu? Ar savām pārmērībām, neapturamo un nepārtraukto izrādīšanos. Tagad nu norauts stopkrāns un visi apjukuši raugās cits uz citu. Tomēr šāda vai tāda dzīve turpinās. Protams, nedrīkst novērtēt par zemu vīrusa ietekmi pasaulē, ārkārtīgi svarīgi ir ievērot noteiktos ierobežojumus. Taču prātā jāpatur arī, ka “Covid-19” nav visa mūsu dzīve. Varbūt mazliet mazāk savstarpējo burziņu nemaz nenāks par skādi. Pietiks laiks padomāt un veltīt sevi kādām citām aktivitātēm.
Arī mēs mēģinām avīzi noturēt līdzsvarā, jo diez vai lasītāji gribētu iedziļināties tikai un vienīgi vīrusa radītajās problēmās. Mums vēl joprojām ir interesanti cilvēki visapkārt, tikai pašlaik ne tuvāk par diviem metriem (kas normāli latvietim ar viņam raksturīgo attieksmi nemaz nav tik tālu). Vīruss laikrakstā ienāk vien materiālā par internetā izplatītajiem māņiem par tā ārstniecību, kā arī rakstā par tā ietekmi uz mūsu, vietējo iedzīvotāju, ikdienas dzīvi. Bet citādi – “Ritums” stāsta par savu jubileju, Evita Mīļā atceras radošumu deviņdesmitajos gados, bet Anda Tivča spriež par tā klātbūtni mūsdienu Dobelē.
Dzīve turpinās, varbūt mazliet lēnāka, attālinātāka citam no cita, tomēr pavasara vēsmas neapturoša. Un varbūt pa ilgiem laikiem mūsdienu straujajā dzīves ritmā mums visiem ir dots vairāk brīva laika, lai pavasara pārmaiņas patiešām izbaudītu.
