Par tuvu
Man ārkārtīgi patīk jociņš (vairāk vai mazāk smieklīgu asprātību par vīrusa tēmu sociālajos tīklos tagad patiešām netrūkst) – kad latvietim teica, ka ārkārtas situācijas laikā nevar otram iet tuvāk par diviem metriem, viņš jautāja: “Kāpēc tik tuvu jānāk?”
No tiesas, pašlaik ir periods, kuru visgrūtāk izturēt lielākiem cilvēkmīļiem. Pie tuvākiem vai ne tik tuviem sociālajiem kontaktiem pieradis latvietis tomēr nav nedz itālis, nedz spānis, kuri, visticamāk, tagad mokās nepieciešamībā pēc vakara “paseo” (pastaiga – spāņu val.) ļaužu pilnā vietējā gājēju ielā vai jūras promenādē. Un kur nu vēl ierastais burziņš ar uzkodām un dzērienu vēlīnā pavasara vakarā iemīļotajā krodziņā.
Lai gan, šķiet, mēnesis tomēr ir tā robežšķirtne, kad arī salīdzinoši introverti cilvēki Latvijā sāk ilgoties pēc klātienes kontaktiem. Ne jau tādas ilgas pļāpāšanas kā itāļu krogā vai nemitīgas sabučošanās ar piejūras promenādē sastaptiem paziņām kā spāņu Vidusjūras ciematā, bet pēc latviešu tikšanās “rasolīša” svētkos kolēģes dzimšanas dienā vai pēc kafijas ar māsīcas ģimeni, lai paklačotos, kā iet tai vai citai draudzenei. Pēc tam? Pēc tam atkal kādu laiku vienā mierā varētu dzīvot, nepieejot tuvāk par diviem metriem. Tāpēc domāju – mēs Latvijā tomēr šo periodu spējam pārciest salīdzinoši mierīgi mūsu viensētas iedzīvotāju gēnu dēļ. Un labi, ka tā.
