Rudens
Pēc 1. septembra drīz vien nāk Dzejas dienas. Tas ir tikpat loģiski kā fakts, ka teju vienā dienā no visiem Latvijas laukiem pazūd stārķi un sociālo tīklu lentās skolas gaitas uzsākušo bērneļu fotogrāfijas nomaina baraviku un apškungu kaudzes.
“Cilvēki kļūdaini domā, ka tagad dzeja nav tik laba. Agrāk uz Ziedoņa dzejas vakariem gāja arī tāpēc, ka viņš varbūt pateiks kādu ļoti nacionālu frāzi vai vēl ko. Tagad tas nav nepieciešams, informāciju var iegūt arī pa citiem kanāliem. Agrākos laikos cilvēki bieži vien bija dzejas skatītāji, nevis lasītāji. Kāpēc cilvēki iet uz teātri? Tāpēc, ka viņi ir gudri. Tur viņi bauda septiņas mākslas uzreiz, un par to ir vērts maksāt. Bet, kad šīs mākslas sadalās pa sastāvdaļām – literatūra, glezniecība, mūzika, deja u.c. –, baudītgribētāju katrai atsevišķi ir mazāk. Un dzejai sanāk gandrīz vai vismazāk, jo tur arī baudītājam jāiegulda diezgan liels darbs. Viena lieta izlasīt rakstu internetā, bet pavisam cits process ir lasīt grāmatu,” intervijā atzīst dzejnieks Eduards Aivars, kuram neilgi pirms Dzejas dienām, kas šogad svin 55 gadu jubileju, klajā nācis krājums “Dzejoļu remonts”.
Savā ziņā viņa teikto mūsdienās var attiecināt arī uz avīžu lasīšanu. Arī pie tā jāpiepūlas vairāk, nekā izlasot sociālajos tīklos gar acīm zibošus pārgudrus izteicienus vai jociņus.
