Mācīties
“Mācīties vajag visu mūžu!” saka dziedātāja Agnese Rakovska. 27. martā viņa ar solo programmu “Vienaldzības” viesosies Jelgavā, un šajā laikraksta numurā varam vairāk iepazīt kolorīto mūziķi un viņas ceļu mūzikā.
Mācīšanās nozīmi savlaicīgi izprata arī Valdis Kleins, kura stāsts par piedzīvoto Sibīrijā arī lasāms “Ziņās”. Nevēlēšanās palikt kolhozā Valdi mudinājusi mācīties, kaut neklātienē (jo citas iespējas nebija) apgūt vidusskolas kursu, ar izcilību absolvēt tehnikumu un pat iestāties Novosibirskas Lauksaimniecības institūtā. Studiju virzieni gan izsūtītajiem bija ierobežoti, taču lauksaimniecības mehanizācija nebija aizliegto jomu sarakstā. Šajā izglītības ceļā izsūtītie latvieši un arī igauņi, kas šajā vietā dzīvoja blakus, cits citam palīdzēja. 1958. gadā, saņemot ziņu par atbrīvojumu un iespēju atgriezties Latvijā, Valdis kopā ar igauņu draugu un studiju biedru Olevu gatavojuši dokumentus studiju turpināšanai tēvzemē. Fakultātes dekāns mēģinājis abus studentus atrunāt: “Zēni, jūs Latvijā neviens negaida! Daudz prātīgāk būtu, ja jūs institūtu pabeigtu tepat un tikai tad brauktu prom.”
Abi draugi dekānu tomēr nav klausījuši. Arī pēc atgriešanās Latvijā Valdim nācies izjust politiskās represijas.
Jāatgādina, ka svētdien, 25. martā, pulksten 11 Svētbirzī Jelgavā notiks atceres brīdis, pieminot komunistiskā genocīda upurus. Ikviens aicināts atcerēties 1949. gada deportācijas un, pieminot cietušos, nolikt ziedus uz memoriālās sienas “Ciešanu ceļš” un piemiņas akmens.
1949. gada 25. marts ir viens no sēru datumiem, kas lauza lielas tautas daļas likteni, kas atņēma mājas, ģimenes, dzimteni, bet nespēja atņemt cerību un gribu atgriezties Latvijā. Projām no mājām tika izsūtīts vairāk nekā 41 tūkstotis mierīgo civiliedzīvotāju. Tās ir 13,5 tūkstoši ģimeņu, kurās bija bērni, gados veci cilvēki.
