Piecirst kāju
Pandēmijas periods pārbauda teju visu cilvēku pacietības mēru. Lūk, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nolēmusi pieprasīt izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) demisiju, vakar preses konferencē paziņoja arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga.
Šuplinska bijusi gatava atbalstīt tikai vienu no 15 LIZDA prasībām, divas prasības tiktu atbalstītas daļēji, kamēr pārējās – pilnībā ignorētas, sacīja Vanaga. Tāpat viņa norādīja, ka sociālais dialogs ar ministri pēc LIZDA padomes sēdes ir pasliktinājies.
Neesmu pedagogs un nevēlos nekādā veidā vērtēt arodbiedrības profesionālās prasmes, bet jāatzīst, ka par šo organizāciju neviļus izveidojies viedoklis kā par tādu cimperlīgu meitēnu. Visbiežākais, ko no viņiem var dzirdēt visdažādāko jautājumu risināšanas kontekstā, ir – mēs iesim piketā, un ministram jādemisionē! Pat ļoti iespējams (vēlreiz tikai varu uzsvērt, ka neņemos analizēt izglītības jomu, kurā neesmu speciāliste), ka daļā gadījumu solījums piketēt un aicinājums ministru demisionēt ir vietā. Taču… Tas ir kā bērnam katru dienu solot žagarus par neizēsto putru – kaķa lāsti debesīs nekāpj. Tik bieži dzirdot par iespējamo piketu un demisiju, tādi apgalvojumi jau kļuvuši pierasti, lai būtu procesu ietekmējoši.
Savukārt, atgriežoties pie pašreizējā pandēmijas perioda, – patiešām neapskaužu cilvēkus, kam valdībā tagad jāpieņem lēmumi, kas tik spēcīgi ietekmē visu mūsu tā jau nokaitētos nervus un ikdienas dzīvi. Nezinu – vai tur tiešām kāds, roku uz sirds liekot, pašreizējā periodā varētu solīt vienmēr pieņemt pareizos lēmumus?
