Jociņi
Es vienmēr esmu pārliecinoši uzskatījusi, ka pasmieties drīkst par visu – par sevi, apkārt notiekošo, dzīvi un arī nāvi. Ne velti ir teiciens, ka ārstu un pataloganatomu melnos jokus saprot vēl tikai žurnālisti. Taču svētku laikā soctīklos nemitīgi klejojošie jociņi par viesu uzņemšanu man ātri vien vairs nelikās smieklīgi, pat ja tie tiešām ir tikai joki. Joki par kaimiņiem, kas “nostučī” blakus mājā sabraukušo ciemiņu skaitu, par cilvēkiem, kas, policijai ierodoties, satupuši uz viena neliela daudzstāvu mājas dzīvokļa balkona.
Man pazīstamas trīs sievietes, kuras nomira šajā svētku periodā. Nomira, jo bija saslimušas ar “Covid-19”. Jā, viena no viņām bija gados. Jā, abām pārējām bija arī citas vainas, kas nereti tiek izmantots par tādu kā argumentu, lai neuztvertu nopietni mirušo statistiku. Abām pēdējām, aptuveni četrdesmitgadniecēm, palika mazi bērni. Jā, šajos gadījumos lielu lomu nospēlēja imunitāte un hroniskās slimības, tomēr vīruss pielika savu trekno punktu. Ja es iedomājos par viņām, pavisam konkrētām sievietēm, sievām, mammām, man galīgi vairs nenāk smiekli par jociņiem no sērijas, kā mēs varam “apčakarēt” valsti un policiju un kārtīgi “notusēt” svētkos.
Priekšā vēl Jaungada svinības, un saslimušo procentuālā attiecība pret testētajiem nebūt pagaidām neuzrāda īpaši pozitīvas tendences uz samazināšanos. Zinu, visiem ir apnikušas runas un raksti par vīrusu, un man nav nemaz jāatgādina, ka nevienam nav viegli šajā periodā, tomēr tikai vēlreiz un vēlreiz var aicināt – pacietīsimies. Sagaidīsim to jauno metāla Vērša gadu buļļa cienīgā mierā, nepakļaujoties dažādām provokācijām.
