Pieņemt
Tieši avīzes nodošanas dienā uzmanību sociālajos tīklos piesaistīja Ilonas Balodes (mūziķa Rolanda Ūdra dzīvesbiedrenes) stāsts. Domāju, teju visiem zināms, ka pēc avārijas, kas notika pirms trīs gadiem, mūziķis ir I grupas invalīds. Viņa apraksta, ka katru dienu Rolandu asistente ved uz kādu no kafejnīcām Ventspilī paēst pusdienas. “Viņam ir grūtības ēst, ēdot un dzerot bieži jāklepo, un tas izskatās šmucīgi. Taču mēs viņu tāpēc netaisāmies izolēt no sabiedrības,” raksta Ilona.
Taču kafejnīcā Ventspils Olimpiskajā centrā asistentei palūgts ar Rolandu iet prom, jo drīz ēst ieradīsies sportisti – futbolisti, kam šis skats esot nepatīkams.
Ļoti labi zinu, ko nozīmē Ilonas aprakstītais, arī manai mammai pēdējā dzīves gadā bija tieši šādas problēmas. Skats, protams, nav glīts. Tomēr, vai Ūdrītis mums draugs un patīkams tikai, kamēr sacer dziesmas un spēlē ballītēs? Vai tagad viņš vairs nav cilvēks?
Daļa komentāru pie šī ieraksta ir atbalstoši, bet daļa liek tiešām izbrīnīties. Piemēram, padoms – lai nebūtu problēmu, vajag pašiem gatavot un paēst pusdienas mājās. Tad nebūs jāraksta, ka cilvēki nesaprot, ka viņš ir invalīds.
Kā gan iemācīt atbalstošu attieksmi bērniem, lai nākotnē šādu situāciju nebūtu, ja pati sabiedrība ierosina šādus cilvēkus izolēt, lai nav jāskatās, lai nav nepatīkami, lai ir tā, ka mums viss ērti un tīri. Labāk jaukā kafejnīcā ēst savas pusdienas un palūgt pagriezt skaļāk radio, jo tur taču skan tā jaukā “The Hobos” dziesma “Christian”. Tu mums, Ūdrīti, patīc tikai skaisti dziedošs; ja tev mute netīra, tu neesi mums vairs draugs.
