Sist pa maku
Nav rafinētāka un elegantāka veida kādu piespiest padoties, kā sitot pa naudas maku. Sak – viss ir labi, turpini tik strādāt, bet naudas būs arvien mazāk. Samazināt un samazināt līdzekļus iztikai, līdz upuris novājināts un padodas. Domāju – šo situāciju Latvijā pazīst faktiski visos medijos. Pēdējā laikā jautājumu īpaši aktualizējuši Latvijas Radio darbinieki. Sabiedriskajos medijos tas, protams, vēl mazliet atšķiras kā privātajos, tomēr doma pamatā ir tā pati. Šīs nedēļas sākumā Latvijas Radio valde atklātā vēstulē aicināja valsts augstākās amatpersonas steidzamības kārtībā piešķirt valsts budžeta līdzekļus darbinieku atalgojumam 100 000 eiro apmērā šim gadam un 996 760 eiro nākamajam gadam.
Vēstulē pausts, ka Latvijā sabiedrisko mediju finansējums ir zemākais starp Eiropas Savienības dalībvalstīm – par 30% mazāks nekā Lietuvā un gandrīz par 45% mazāks nekā Igaunijā. Trīs gadu laikā Latvijas Radio ir pametusi trešdaļa darbinieku, tostarp 56 žurnālisti, kā arī pēdējā gada laikā Ziņu dienestu pametuši 11 žurnālisti un producenti, kuri lielākoties aizgājuši uz labāk apmaksātiem darbiem komercmedijos un Latvijas Televīzijā.
Saistībā ar minētajiem notikumiem iespiedies atmiņā, ko savās pārdomās (tas gan nebija par sabiedriskajiem medijiem) šogad internetā pauda viens no Latvijas žurnālistiem Toms Ancītis: “Manuprāt, žurnālistu pienākums vispār nebūtu izrādīt empātiju pret mediju nabadzību. Argumentācija – “mums ir ierobežots budžets”, “medijiem neiet viegli”, “bet citi nabagi saņem vēl mazāk” – ir psiholoģiska tehnika, ar kuru mēģina darba izpildītājus padarīt līdzatbildīgus par savām problēmām. Ja ir neizturamas ekonomiskas problēmas un žurnālistu pakalpojumus iegādāties nav iespējams, medijs ir jāslēdz un tā vietā jāatver maizes ceptuve vai kokrūpniecības bizness. Žurnālisti nav un nedrīkst būt mediju glābēji. Un viņiem nav jācīnās par “budžetu” vai jāpiedalās diskusijās par mediju nākotni – tas jādara politiķiem, mediju vadītājiem.”
