Glābēji
Gluži nejauši sanācis tā, ka jau otro nedēļu pēc kārtas rakstām par cilvēkiem, kam piemērojams glābēja apzīmējums, un vienalga, vai tas ir amata nosaukumā ietverts vai nav. Šoreiz runa ir par ārstiem.
Satraucošā ziņa, ka šovasar atvaļinājumu sezonā veselības aprūpes speciālistu trūkuma dēļ uz laiku tika pārtrauktas plānveida operācijas Daugavpils reģionālajā slimnīcā, lika sarosīties sabiedrībai, domājot par to, cik pieejami nākotnē būs veselības aprūpes pakalpojumi un kā mediķiem notiek paaudžu maiņa.
Jelgavas slimnīcā, kur pastāvīgi (neskaitot dežūrārstus) strādā 51 ārsts, viņu vidējais vecums ir 54,3 gadi. Jaunākie slimnīcas ārstu kolektīvā ir interniste Rita Smolova un ķirurgs Kaspars Vaivods. Ārsta darbadiena ar dežūru stacionārā ilgst 32 stundas. “Lai nostrādātu 32 stundas, “normāls cilvēks” četras dienas iet uz darbu. Ārstam tik garas darba stundas nereti ir pat līdz piecām reizēm mēnesī,” saka Jelgavas slimnīcas jaunais ārsts Kaspars Vaivods, domājot par kolēģi Ritu Smolovu, kura laipni piekrita sarunai pēc diennakts dežūras Uzņemšanas nodaļā un ikdienas darba Iekšķīgo slimību nodaļā. Kas liek jauniem cilvēkiem tomēr strādāt šajā profesijā Latvijā? Atbildes var meklēt arī sarunā ar mūsu slimnīcas jaunajiem ārstiem.
Arī nākamajā laikraksta numurā šo tēmu par strādājošajiem medicīnas jomā turpināsim – tajā par medicīniskās aprūpes pieejamību saspringtajā laikā, kad trīs kolēģi pārtraukuši vai izbeiguši savu praksi, kā arī par profesionālo paaudžu maiņu saruna ar Jelgavas ģimenes ārsti Baibu Baķi.
