Vecais jaunais
Ir tāds teiciens, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Galu galā ar katra gada sākumu viss pa apli jeb spirāli (kā nu kurā gadījumā) notiek atkal un atkal. Arī mēs gadu sākam ar tādu labi aizmirstu veco. Sadarbībā ar Ivetu Pavziniuku atgriežamies pie publikācijām, kas laikrakstā bija lasāmas pirms 25 un 20 gadiem. Toreiz viena lappuse avīzē bija veltīta jauniešiem, viņiem aktuālām tēmām, intervijām un sarunām. Nu 2020. gadā Iveta apņēmusies no jauna satikties gan ar tā laika autoriem, gan intervētajiem varoņiem.
Kā raksta ievadā teic pati Iveta: “Toziem man tikko bija apritējuši sešpadsmit. Jūra bija akurāt līdz ceļiem, un es biju pārliecināta, ka par dzīvi zinu visu. Un tā dzīve… tā bija pagalam netaisnīga, jo viss jēdzīgais tika aizliegts, kamēr pienākumu bezkrāsaino garlaicību pieaugušie spieda uztvert pārlieku nopietni. Reiz uz virtuves galda pamanīju avīzi, kas palikta zem pannas melnā dibena. Manu uzmanību piesaistīja uzraksts “Pagrabs”. Kā sāls brūcē! Tieši tāds pats nosaukums bija nesen mašīnbūves rūpnīcā atvērtajam metālistu klubam, kur, protams, man tovakar nebija atļauts doties. Izvilku taukaino papīru no pannas apakšas un negribīgi sāku lasīt. Un kaut kas manī norezonēja. Nākamajā vasarā, apbruņojusies ar visu iespējamo drosmi, es ierados “Zemgales Ziņās”, sakot, ka gribu un varu rakstīt. Protams, es mērķēju uz “Pagrabu” – tieši tur bija mana īstā vieta. Mani pieņēma, un ar to arī maisam gals bija vaļā.”
