«Kamēr Mūzikas akadēmijā nemāca audzēkņiem «Pie Dzintara jūras», mums konkurentu nav,» smej divi no krasta «Lido» alus pagraba muzikantiem jelgavnieki Guntis Šveicers un Vilnis Dumpis.
“Kamēr Mūzikas akadēmijā nemāca audzēkņiem “Pie Dzintara jūras”, mums konkurentu nav,” smej divi no krasta “Lido” alus pagraba muzikantiem jelgavnieki Guntis Šveicers un Vilnis Dumpis. Šovasar viņi ar savu deju mūzikas un šlāgeru dziedātāju brālību “Kompliments”, kurā līdztekus minētajiem spēlē arī Ainars Ansons un Māris Vītols, bija uzaicināti muzicēt Kanādā. Kordiriģente Vizma Maksiņa viņus uzaicināja Toronto latviešu centrā spēlēt Jāņus un piedalīties XII latviešu dziesmu svētkos Kanādā.
Dziesmu svētku pasākumos “Kompliments” kopā ar kanādiešu latviešu kori “Dzirksts” piedalījās muzikālā uzvedumā. Jāņi svinēti Sidrabenē – latviešiem piederošā vasaras māju rajonā –, tos sabraukuši atzīmēt ap 700 turienes latviešu.
Sākumā nesapratām, ko no mums vēlas
Ar Jāņu dziesmām gājis grūtāk, nekā varēja iedomāties, jo šajos svētkos turienes latvieši pamatīgi turas pie folkloras tradīcijām. Kad “Kompliments” krāsainībai starp Līgo dziesmām piedāvājis šlāgerīti, tas sagādājis zināmu vilšanos Toronto latviešiem. “Koncerta laikā piecēlās sirms kungs un pieklājīgi pajautāja, ir vai nav Jāņu vakars,” atceras muzikanti. Un vīri gana ātri nojautuši, ko vajag un ko nevajag dziedāt. “Mēs vienkārši sākumā nesapratām, ko no mums vēlas. Kāzu muzikantiņus uzliek uz lielās skatuves un nepasaka, kādam mērķim esam aicināti,” stāsta Guntis. Vīri svešajā zemē pavadījuši 17 dienu un atzīst, ka tas bija par ilgu. “Desmitajā dienā gribējās mājās,” saka Guntis, piebilstot, ka pirmās dienas pēc ierašanās Kanādā likušās garas kā mēneši. Bet Vilnim gājis vēl grūtāk, jo viņa organisms nav spējis pieņemt, ka jādzīvo “vakardienā”. (Laika starpība, kā zināms, ir 11 stundu.)
Abi šīsvasaras “muzikālie viesstrādnieki” Kanādā min Valdi Kauliņu, kas bijis neizsakāmi viesmīlīgs un, kā pats atzinis, kopā ar “Komplimenta” puišiem sajuties jauns.
Konservatīvisms pārsteidz, Niagāra – ne
Vilnim vilšanos sagādājis Niagāras ūdenskritums. “Nevar saprast, vai tāpēc, ka to redzējām otrajā dienā pēc Jāņiem… Domāju – būs džungļi, eksotika, bet nekas tamlīdzīgs – viss kā Daugavas krastmalā.”
Gandrīz pirmais vietējo jautājums mūziķiem bijis, vai viņi pirmo reizi ir ārzemēs. “Kad uzzināja, ka esam izbraukājuši Eiropu krustām šķērsām, saprata, ka pārsteigt ne ar ko nevarēs. Tas laiks, kad neko nebijām redzējuši un mums visu vajadzēja saņemt, ir pagājis. Neko taču vairs nevajag – pasauli esam redzējuši, pat savu šņabi varam paņemt līdzi,” smej Vilnis. “Tomēr mums bija pārsteigums, kad ieraudzījām kanādiešu konservatīvismu. Latvijā meitenes staigā pusplikiem dibeniem, tur tā nav. Mazliet mulsināja vecie filmās redzētie autobusi. Sulīgi. Mūs izvadāja no pašiem vistrūcīgākajiem kvartāliem līdz pat miljonāru greznībai.”
Patriotisma jaunā seja
Braucienam tomēr bijusi liela jēga, jo kā Guntis, tā arī Vilnis patriotisma izpratnē ieguvuši citu pakāpi. Turienes latvieši, kas nav dzimuši un auguši Latvijā, latvietību uzskata par svētumu. “Agrāk domāju, ka tā ir poza, bet pēc šā brauciena sapratu, ka kaut kas nav kārtībā ar mums, nevis viņiem,” atzīst Guntis. Brīvajos vakaros viņiem bijuši kultūras pasākumi ģimenēs. Pie klātiem galdiem ēsts, dzerts, runāts par mīlestību un mazliet arī dziedāts. Tā teikt – ēdiet, dzeriet, būs arī jādzied.
Kompliments kā testaments
Latviešu avīzē, kas reizi nedēļā priecē lasītājus, “Kompliments” nosaukts par “Testamentu”. No kultūras aktivitātēm vēl var minēt aktieru amatieru izrādīto dziesmu spēli “Eslingena”. Ar šo uzvedumu turienes latvieši nākamajā gadā viesosies arī Rīgā. Tā ir izrāde par Eslingenas latviešu bēgļu nometni, idejas autors ir Alberts Legzdiņš, bijušais eslingietis, kas vēlējies iemūžināt savu jaunības draugu, bēgļu un karavīru piedzīvojumus. Divu gadu laikā šī doma īstenojusies. Aktieri katrs savā zemes malā mācījušies dziesmas, tekstus, un, sabraucot kopā, desmit dienu laikā izrāde gatava.
Asara Kristus dārzā
Emocionāli piesātināts notikums bijis koncerts veco ļaužu mītnē “Kristus dārzs”, kur dzīvo 99 latviešu vecīši, daudzi pat simts gadu veci, un viens cittautietis. Pansionāts gan vairāk atgādina hoteli. Tagad Kanādā tik greznas mītnes vecajiem ļaudīm vairs neceļot. Mītnes vajadzībām kāda latviešu kundze ziedojusi zemi ar nosacījumu, ka šīs mājas nosaukums būs “Kristus dārzs,” stāsta Vilnis, atzīstot, ka nosaukums ir ļoti īpašs. “Viņi tur ir dažādi – slimi, neredzīgi, nedzirdīgi, ar trīcošām rokām, viens otrs savā prātā dzīvo sešdesmit gadu vecā pagātnē –, bet visi dzīvo “Kristus dārzā”.” Guntis šai emocionalitātei uzlej ūdeni: “Bet dārzā iekšā un no tā ārā var tikt tikai tie, kas zina durvju kodu.”
“Koncerts tur bija emocionāli ļoti smags,” atceras Vilnis. “Centāmies dziedāt dažādu Latvijas novadu dziesmas. Nevaru padziedāt – kamols kaklā. Redzu, večuks čukst līdzi vārdus, viņam acīs asaras, jo esi atbraucis no Rīgas un dziedi viņa sirdij tuvu dziesmu.” “Mēs spēlējam, Vilnis dzied. Pēkšņi klusums, viņš vairs nevar padziedāt, spēlējam tālāk, bet tās sajūtas izstāstīt nevar,” piebilst Guntis.
Savs disks – traks joks
Vilnis un Guntis neslēpj, ka bijuši priecīgi, ka vispārējā Latvijas “pumpā – pumpā” šlāgerdziesmu klāstā viņi ir ievēroti. Vīriem visiem ir muzikālā izglītība, kādreiz sēdējuši blakus solos mūzikas skolā, labu laiku dziedājuši katrs savā “blicē”. Nu gadus astoņus muzicē kopā. Viņi godīgi atzīst, ka nevienam nav prātā nācis ierakstīt disku. Šādas mūzikas Latvijā atliektiem galiem. Taču, izrādās, kanādiešiem vajag. Iespējams, ap Ziemassvētkiem “Kompliments” vēlreiz dosies uz Kanādu. Tad līdzi būs arī savs disks.
