Jo tuvāk 18. februāris, jo vairāk un histēriskāk latviski drukātajā presē un sabiedriskajā TV un radio skan aicinājumi glābt savu valodu un savu valsti. Interesanti, ka šoreiz mazāk runā politiķi, bet vairāk – līdz šim maz redzēti un dzirdēti dažādu NVO pārstāvji. Tas arī saprotams, jo trīs mēnešu laikā kopš 11. Saeimas vēlēšanām valdošās koalīcijas parlamentāriešu prestižs paspējis nokrist līdz kritiskajai robežai, bet Valda Dombrovska valdības 100 pirmās darba dienas nesušas vienu vilšanos pēc otras. Tādēļ smadzeņu skalošanu labāk uzticēt ar politiku it kā nesaistītiem NVO pārstāvjiem. Kādēļ šis teātris? Jau Valsts prezidents savā pirmajā paziņojumā tūlīt pēc referenduma datuma noteikšanas pareizi atzīmēja, ka 772 000 balsu otras valsts valodas ieviešanai nu nekādi nesanāks, un nosauca 18. februāri par lielo izšķērdības dienu, vienlaikus aicinot boikotēt šo pasākumu. Tieši tobrīd arī tā īsti pamodās «likumiskuma, tiesiskuma un atklātības koalīcija». Pamodās, paraudzījās apkārt un šausmās nodrebēja. Sākās haoss un panika, jo referenduma boikots no latviešu vēlētāju puses loģiski ved pie valdošās koalīcijas izjukšanas un V.Dombrovska valdības krišanas. Lūk, panikas patiesais iemesls, nevis demagoģiskas, galīgi neargumentētas vaimanas par draudiem latviešu valodai un, ak Dievs, mistiskajiem konstitucionālajiem pamatiem un pat valsts pastāvēšanas jēgai! Varas partiju glābšanas «operācija» sākās visai haotiski un savstarpēji nekoordinēti. Nacionālā apvienība, faktiskā valodu referenduma iniciētāja, mēģināja sarīkot «linča tiesu» saviem kolēģiem turpat Saeimas zālē, pieprasot no CVK atklāt par referenduma rīkošanu parakstījušos deputātu uzvārdus un tad atņemt tiem mandātus. Lūk, vienas «tiesiskuma» koalīcijas partijas izpratne par tiesiskumu. Kad CVK iebaidīt neizdevās, jau lielāka deputātu grupa devās uz Satversmes tiesu ar prasību atcelt referendumu. Labi, ka tā palika likumības, nevis «likumības koalīcijas» pozīcijās. Pēdējā nedēļā jūtams, ka smadzeņu skalošanas operācijas vadību pārņēmuši profesionāļi, visticamāk, pie Ministru kabineta speciāli izveidotā biroja vadītāja – par Valsts prezidenta amata kandidāti tā arī nekļuvusī, bet no kultūras ministres krēsla izmestā un no Saeimas izbalsotā Sarmīte Ēlerte. Ne brīdi nešaubos, ka Rīgas pils komandas rīcībā bija plaša, izsmeļoša un visai ticama informācija par sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Tādēļ Valsts prezidents varēja droši apgalvot, ka 18. februāra referendumam nekādu juridisku seku nebūs, tikai nelietderīgi izšķērdēta nodokļu maksātāju nauda un laiks. Man un absolūtajam pilsoņu vairākumam šādas informācijas, protams, nav. Bet neviens neliedz arī mums izdarīt savus aprēķinus. Pēc visa iepriekšminētā lasītājam var rasties iespaids, ka arī es aicinu referendumu boikotēt. Noteikti nē! Aicinu katru Jelgavas patriotu atnākt un izdarīt savu «par» vai «pret» izvēli. Glābsim nevis V.Dombrovska valdību, bet savu valsti no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas komisāru nepamatotajām prasībām un rekomendācijām, parādīsim partneriem ES, ka esam demokrātiska, prognozējama valsts. Referendums ir tā vienīgā diena, kad varas turētājs – pilsonis – tieši un nepastarpināti pieņem vai noraida iesniegto likumprojektu. Visa vara mums pieder arī dienās, kad vēlam pašvaldību, Saeimu un Eiroparlamentu, taču tad mēs, tēlaini izsakoties, tikai slēdzam terminētu darba līgumu ar pārvaldniekiem, meistariem, darbu vadītājiem un brigadieriem, kas jau ar mūsu piešķirto mandātu izstrādā, pieņem, labo un papildina likumus, lēmumus un visdažādākos noteikumus un nolikumus. Pats referendumā noteikti piedalīšos, balsošu pret otru valsts valodu, bet cienīšu un respektēšu arī citādu līdzpilsoņu izvēli.
