Šķiet, mežizstrāde un kokmateriālu eksports Latvijā ieiet otrajā fāzē, kad visai mežrūpniecībai kopumā būs nepieciešama pilnīga sakārtotība.
Šķiet, mežizstrāde un kokmateriālu eksports Latvijā ieiet otrajā fāzē, kad visai mežrūpniecībai kopumā būs nepieciešama pilnīga sakārtotība, maksimāla ražošanas racionalizācija un konstruktīva savas produkcijas reklamēšana ārpus Latvijas ar mērķi iegūt jaunu noieta tirgu. Visiem skaidrs, ka konkurence pastiprinās ārkārtīgi dinamiskā tempā. Pirmajai ar to nācās saskarties akciju sabiedrībai «Bolderāja», kuras saražotās skaidu plāksnes no 1. septembra atteicās iepirkt sadarbības partneri Lielbritānijā. Kā motīvu briti minēja faktu, ka «Bolderājas» skaidu plāksnes gatavotas no koksnes, kas iegūta nesertificētā mežā. Mežsaimnieki šajā gadījumā atsaucas uz sīvo konkurenci tieši skaidu saplākšņu tirgū. Protams, ka daļēji tā ir jauna barjera lētajai Austrumeiropas produkcijai, taču tas nenozīmē, ka šķērslis nav jāpārvar. Tāpat agri vai vēlu būtu nepieciešama mežu sertificēšana, ko tagad pieprasa Lielbritānijas koksnes importētāji, runas par to klīst jau labu laiku.
Puse Latvijas mežu pieder valstij, puse – privātpersonām. Valsts ir lielākais mežu īpašnieks, tai arī būtu šajā jomā jāizrāda iniciatīva. Piemēram, FSC sertifikātu – ilgspējīgas mežsaimniecības attīstības standarta zīmes – iegūšana maksā ļoti dārgi, to var piešķirt tikai kādas sešas vai astoņas starptautiskas, pasaulē atzītas firmas. Lai gan FSC sertifikācijā ir problemātiski veikt grupveida sertifikāciju, valsts lielajos mežos tas varbūt atmaksātos. Savukārt, ja ņemam vērā, ka privātajam īpašniekam vidēji pieder 1,5 ha meža, tas vienkārši nav nopietni. Tai pašā Lielbritānijā FSC atbalsta grupā apvienojušās jau 89 firmas, kuru rokās ir 15% Apvienotās Karalistes tirgus un gada apgrozījums ir trīs biljoni sterliņu mārciņu. Skaidrs, ka šis process globalizējas: patērētāji vēlas pārliecināties, ka katrs koks nāk no labi apsaimniekotiem mežiem. Viena no Rietumu patērētāja prasībām – nenodarīt ļaunumu mežam, pērkot kokmateriālus, kas nāk no šā meža. Turklāt Rietumos ļoti aktivizējušās dažādas zaļo kustības, kuras pieprasa saudzēt mežus. Sertifikāts ir neatkarīgu lietpratēju atzinums, ka ar mūsu mežsaimniecību viss ir kārtībā. Interesanti ir tas, ka jau tagad vienādas kvalitātes preču starpā priekšroka ir tai, kurai ir šie kvalitātes sertifikāti.
Latvijā meži izsaimniekoti ļoti bezatbildīgi. Faktiski nekādi kapitālieguldījumi «zaļajā bankā» – mežā – netiek veikti. Zemnieki vienkārši «noēd» par kokmateriāliem saņemto naudu, tāpēc grūti runāt par spožajām perspektīvām.
Šos apstākļus noteikti vajadzētu ņemt vērā, realizējot Mežsaimniecības pārvaldes jaunās koncepcijas projektu, kas paredz, ka Valsts meža dienests nākotnē būs valsts pārvaldes institūcija, kas uzraudzīs likumu ievērošanu un atbalstīs privātos mežu īpašniekus, sniedzot tiem konsultācijas. Saimnieciskās aktivitātes – valsts meža īpašuma apsaimniekošanu – uzņemsies neprivatizējamā valsts akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži», kas tiks dibināta nākamā gada janvārī. Taču arī šeit paredzamas grūtības. Viena no tām – joprojām nav novērtēti valsts meži. Tiem trūkst juridiska statusa, nav savu robežu, tie nav uzmērīti un nav reģistrēti Zemesgrāmatā. Nav pat izstrādāta nacionālā metodika, kā to vislabāk un Latvijas situācijai atbilstošāk varētu izdarīt.
Neskaidrs ir teritoriālais risinājums. Labi, radīsim 26 virsmežniecības, taču paies laiks un – kas zina – Latvijā deviņi reģioni. Administratīvais teritoriālais iedalījums atkal būs jāizstrādā no jauna. Ne mazāk interesanti ir tas, ka jaunais meža likumprojekts vēl nav gatavs un tik drīz arī nebūs, kaut gan jaunais likums administrēs daudzas ļoti svarīgas lietas, piemēram, kārtību, kādā privātais meža īpašnieks var nonākt līdz likumīgai sava meža izciršanai. Citādi pastāv iespēja, ka arī turpmāk varēs «nozagt mežu» savā mežā – to nelikumīgi izcērtot. Jauno meža likumprojektu izstrādā septiņas darba grupas – valsts mežu ierēdņi, sabiedriskās organizācijas un uzņēmēji. Par to atbild Zemkopības ministrijas Meža departaments. Meža likumprojekts jāsagatavo līdz 15. oktobrim. Bet Lielbritānija pa to laiku ir sākusi pieprasīt FSC sertifikātu skaidu plātnēm. Nebrīnīsimies, ja drīz līdzīgus sertifikātus sāks pieprasīt arī citiem kokapstrādes produkcijas veidiem, bet Latvija vēl nebūs uzsākusi apsolīto reformu. Pat uzsākot to tagad, tikt līdzi prasībām būs ļoti grūti. Reformas mežsaimniecībā jāveic ļoti ātri un tālredzīgi, citādi būs par vēlu un akciju sabiedrības «Bolderāja» bēdīgā pieredze nebūs vienīgais precedents.
