Pašvaldību vēlēšanas šoreiz kļuvušas par pusnakts stundu nacionālās politikas karnevālā, kad pēc masku krišanas atklājas dažu ministrēnu un viņu vadoņa īstā seja.Izrādās, aiz Briseles laimes lāča maskas paslēpies viltīgs kūmiņš, kas politiskās noturības labad sliktās vēstis nevis klāj vaļā pirms došanās pie urnām, bet gan pietaupa pēcvēlēšanu nakts paģiru gurķūdens vietā. Pašpārliecinātais finanšu ministrs izrādās tik mazdūšīgs utopists, ka gan pirms nedēļas, gan vairākiem mēnešiem nav saņēmis drosmes atliekas un atzinis, ka budžetu «griezt tā, ka šķīst», vajag uzreiz, nevis brīdī, kad starptautiskie aizdevēji jau teju kravā koferus, lai Latvijas durvis no ārpuses aizvērtu uz visiem laikiem.Nodokļu paaugstināšana, tajā skaitā progresīvā nodokļa ieviešana, pensiju piemaksu cirpšana un citi «labumi» tautai nākuši kā auksta ūdens šalts. Šoreiz īpašu uzmanību pievērsīsim pozīcijai par progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli. Tātad princips elementārs – jo vairāk pelni, jo proporcionāli lielāku pīrāga daļu atdod valstij. Tas nav nekas jauns, un gana daudzās valstīs šāda sistēma tiek lietota, taču – vai tiešām Latvijā to ieviest būtu īstais laiks?Ceturtdien sabiedrība tika aplaimota ar Finanšu ministrijas sagatavotajiem priekšlikumiem, kas paredz, ka vairāk no sava maka valstij maksās ne jau tikai milzu naudas pelnošie, bet arī ar visai paknapu aldziņu dzīvojošie. Proti, tie, kuru ienākumi «uz papīra» nepārsniegs 300 latu mēnesī, varēs dzīvot, kā ierasts, savukārt mazliet pārtikušākam vidusslānim jāgatavojas dalīties ar tēvzemi pat 40 procentu apmērā!Modelējot teorētiskas situācijas (neņemot vērā neapliekamo minimumu un tamlīdzīgas nianses), sanāktu visai dīvaini. Kas pelna 300 latu, valstij atdod 23 procentus jeb 69 latus (pelnītājam paliek 231). Ja alga sasniedz, teiksim, 330 latus, valsts pretendē teju uz trešdaļu – 29 procentiem jeb 95,7 latiem (uz rokas – 234,30). Ja kāds strādājošais pamanīsies mēnesī sastrādāt virs 600 latiem, valsts pretendēs uz vēl brangāku pīrāga daļu – 35 procentiem. Piemēram, alga 630 latu. Tātad nodoklis – 220,50, uz rokas – 409,50. Nopelni virs 800 latiem, un valsts bez ceremonijām «noslauks» 40 procentu! Šķiet kaut kā muļķīgi – no 300 latiem valsts paņem 69, no 600 – 220,5! Salīdzinot iepriekš modelētās situācijas, tā vien gribētos tos visu nodēvēt vismaz par sasodītu netaisnību! Tā nav saprātīga nodokļu politika, bet gan vārda tiešā nozīmē finansiāla inkvizīcija, kad tiek bezjēgā dīrāts citā vārdā dēvēts sods tikai par to, ka cilvēks nopelna vairāk. Līdz ar to parādās plaša «nevēlamā zona», kurā ienākumus labāk neuzrādīt un naudu saņemt aploksnē. Bet valsts kase atkal paliks «jaņos»…Situāciju pagalam smieklīgu padara finanšu ministra Eināra Repšes nostāja neatbalstīt nevienu minēto priekšlikumu un rosinājums noteikt tikai vienu slieksni progresīvā ienākumu nodokļa piemērošanai. Ar ko galu galā nodarbojas šīs ministrijas ierēdņi un kā tur īsti bija ar birokrātiem un pīrādziņu rīšanu?Te īsti vietā ir uzņēmēja Iļjas Gerčikova izteikumi, velkot paralēles ar deviņdesmito gadu sākumu: ««Pelēkajā zonā» strādājošās kompānijas galīgi aizies ēnā un vairs neko nemaksās budžetā. Savukārt elite elementāri aizvāks ienākumus no valsts. Fiskālais efekts būs negatīvs.»Vai Latvijai tas ir vajadzīgs? Jāšaubās. Kas zina, vienīgais «sausais atlikums» no tik šaubīgas reformas ieviešanas būs niknu ļaužu pulcēšanās ielās ar mēslu dakšām rokās un par Briseles laimes lāci dēvētā valstsvīra pārdēvēšana par kādu netīkamāku zvēriņu…
