Pirmdien pilī jaunievēlētais rektors Pēteris Bušmanis laipni pieņēma «Ziņu» žurnālistu un atbildēja uz jautājumiem.
Pirmdien pilī jaunievēlētais rektors Pēteris Bušmanis laipni pieņēma «Ziņu» žurnālistu un atbildēja uz jautājumiem.
Šķiet, pirmais uzdevums, ko esat veicis, ir vēlamās rektora tuvākās komandas, vietnieku nosaukšana, kas tika pirmajā jūsu vadītajā rektorāta sēdē…
Te jāpiebilst, ka vienlaikus tiek mainīti abi rektora vietnieki – gan zinātņu prorektors, gan mācību prorektors. Pirmajā gadījumā uz amatu kandidē profesors Pēteris Rivža, otrajā – profesors Juris Skujāns. Tas rada zināmas papildu grūtības. Vēl domāju sakārtot zemāka līmeņa struktūras. Tur arī varētu nākt viens otrs jauns vadītājs.
Otrais uzdevums: jāapstiprina LLU attīstības koncepcija turpmākajiem pieciem un ar skatu uz turpmākajiem desmit gadiem. Pie šā darba jau strādāja iepriekšējā universitātes vadība, un tas ir dažos mēnešos jāpabeidz. Līdzšinējā LLU attīstības koncepcija un stratēģiskais plāns tika apstiprināti 1996. gadā. Kaut arī pamatos graut neko nevajadzētu, tomēr skaidrs, ka šie vairāk nekā pieci gadi augstskolas dzīvē ir uzlikuši jaunus akcentus.
Trešais uzdevums, kaut arī ir ilgtermiņa, tomēr es to gribētu izcelt kā vienu no neatliekamiem, ir mācību spēku atjaunošana, doktorantūras pastiprināta attīstība un līdz ar to arī starptautiskās sadarbības izvēršana. To, ko patlaban piedzīvojam, var saukt par profesūras traģēdiju. Mēs nevaram pieļaut, ka zinātnē pārtrūkst paaudžu pēctecība. Beidzamajā laikā šajā ziņā gan ir vērojamas arī pozitīvas tendences. Kā pozitīvu paraugu varu minēt Tehniskās fakultātes mācību spēku Gintu Birzieti, kas par profesoru ir kļuvis, rēķinot no pirmkursnieka, vienpadsmit gados. Pašam man tas, līdzīgi rēķinot, izdevās tikai pēc 38 gadiem. Tomēr vispārējais stāvoklis, domājot par jaunu mācību spēku, zinātnieku ienākšanu universitātē, ir tālu no vēlamā.
Kā jūsu vērtējumā ir ar pašreizējo Lauksaimniecības universitātes konkurētspēju?
Dabīgi, ka lauksaimniecības augstskola nevar būt Latvijā pati populārākā. Tāds nav mūsu mērķis. Taču skaidrs, ka studentu piesaistē atrodamies zināmā konkurencē ar citām augstskolām. Šajā mācību gadā mums ir studentu rekordskaits: kopā ar maģistrantiem un doktorantiem, klātniekiem un neklātniekiem – gandrīz deviņi tūkstoši. Jāpiebilst, ka valsts samaksātās 750 pirmkursnieku vietas mums jau 10 gadu ir nemainīgas. Studentu skaita palielinājums radies no maksas studentu un neklātnieku pieplūduma. Mums ir specialitātes, kas LLU, skatot Latvijas mērogā, ir ārpus konkurences. Tikai Jelgavā var iegūt augstāko izglītību lauksaimniecībā, pārtikas tehnoloģijā, veterinārmedicīnā, mežsaimniecībā, kokapstrādē, ainavu arhitektūrā un vēl dažās citās jomās. Taču ir specialitātes, kuras ir vajadzīgas Latvijas laukos un kuras māca arī citās augstskolās, piemēram, ekonomika. Tomēr mums ir savas stiprās puses. Domāju, ka jau veidojas īpašas akadēmiķes Rivžas un profesora Špoģa skolas. Tāpat varam lepoties, ka mūsu būvnieki stabili konkurē ar Rīgas Tehniskās universitātes kolēģiem, pēc augstskolas beigšanas ieņem ļoti labus amatus. Kas attiecas uz privātajām augstskolām, tad konkurences inženierzinātnēs, informācijas tehnoloģijās nav nekādas. Privātās augstskolas, vienkārši runājot, darbojas tikai tādās jomās, kur ir vajadzīgs krīts, tāfele un auditorija. Ja mācību procesā nepieciešamas iekārtas, datori u.tml., tad privātajiem tas vairs nav bizness – pārāk lieli izdevumi.
Domāju, ka mūsu universitāte piesaista arī ar studiju procesa sakārtotību. Mums, piemēram, nav tā kā Rīgā, kad cienījami profesori pārvēršas par tā sauktajiem «klejojošajiem reproduktoriem» – strādā četrās piecās augstskolās un nevienā pamatīgi.
Vēl Jelgavā ir laba slava studentiskajam garam, universitātes sabiedriskajiem pasākumiem, kurus jelgavnieki nevar nepamanīt.
Iepriekšējās universitātes vadības rūpju lokā īpaši bija Jelgavas pils. Turklāt jūsu kā mācību prorektora pārziņā bija Fundamentālā bibliotēka.
Strādāt pilī, protams, ir pagodinoši, taču tās remonts ir prasījis un vēl arī prasīs lielus izdevumus. Vēlreiz paldies visiem, kas ir devuši savu ieguldījumu. Runājot par lasītāju zāles modernizāciju, paldies arī bibliotēkas darbiniecēm. Mācību procesā aug studenta patstāvīgā darba īpatsvars. Vidēji rēķinot, tam vajadzētu aizņemt divas trešdaļas no studiju laika. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mūsu cilvēkiem būtu ērtas iespējas patstāvīgi strādāt ar literatūru u.tml.
Rektors – tas ir amats, kas prasa arī noteiktu stāju politikā. Kā domājat universitātes labā izmantot tās straumes, kas valda šajā sfērā?
Manuprāt, patlaban politika ir tāda mutuļošana jeb turbulence, trūkst noteiktas plūsmas. Katrā ziņā universitātei politiskajā jomā ir jāstrādā līdzi, gan studentiem, gan profesūrai. Pats gan nevienā partijā neesmu un stāties netaisos, bet man kā rektoram ir jāuztur lojāla, labvēlīga attieksme pret visiem, kas tajās ir. Žēl, ka mūsu politiskie spēki par daudz šķeļas. Spēks taču ir vienotībā. Satrauc arī tas, ka liberālās partijas dzīves sociālās problēmas bieži atstāj novārtā. Lai cik latviešu tauta būtu pacietīga, tas rada nevēlamu spriedzi, zūd ticība ideāliem.
Kāda ir jūsu kā zinātnieka tuvākā nākotne?
Turpināšu lasīt vides politikas kursu Lauku inženieru fakultātē. Beidzamajos desmit gados man ir divi darbības pamatvirzieni. Viens – dzīves diktētā augstskolas reforma, bet otrs ir palicis vecais – vides saimniecība, lauku ilgtspējīga attīstība. Kaut arī meliorācija patlaban ir nostāk no sabiedrības šīsdienas interesēm, funkcionē, pamatojoties uz agrāko gadu rezervēm, skaidrs, ka Latvijas zeme bez meliorācijas pastāvēt nevar. Mums taču nokrišņu ir vairāk, nekā saule spēj tos iztvaicēt. Mēs nevaram ļaut zemei pārpurvoties.
***
Pēteris Bušmanis
Dzimis 1941. gada 18. decembrī, līdz vidusskolas beigšanai dzīvojis Valmierā, jau pusaudža gados vasarās strādājis meliorācijā. 1960. gadā profesora Bernharda Sarmas ietekmē izvēlējies studēt hidromeliorāciju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc studiju beigšanas veidojis zinātnisko karjeru šajā pašā augstskolā no vecākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz Zemes ierīcības un hidromeliorācijas fakultātes dekānam, tālāk no LLU mācību prorektora līdz rektoram. Par Vides un ūdenssaimniecības katedras asociēto profesoru ievēlēts 1998. gadā.
Precējies. Kundze strādāja Valsts zemes dienestā, tagad – pensijā, dēls – jurists Valsts meža dienestā, meita – doktorante mājturības specialitātē, aug pieci mazbērni.
Hobijs – medības, beidzamajā laikā gan ļoti reta lieta. Mīļākais teiciens: «Jaunība nav trūkums.»
