Latvijā ir ap 2000 aktīvu slēpņotāju, bet vismaz vienu slēpni atraduši divas reizes vairāk cilvēku
Kamēr dažs labs sēņotājs bez helikoptera palīdzības vairs nespēj atrast mājas, tūkstoši cilvēku Latvijā un miljoni visā pasaulē azartiski orientējas pa ceļiem, mežiem, kalniem un ūdeņiem geokešinga (angliski geocaching) jeb slēpņošanas spēlē. Mazliet orientēšanās sportam līdzīgs aktīvās atpūtas veids ar uzsvaru nevis uz ātrumu, bet gan piekļūšanu mērķim un noslēpta objekta atrašanu – tā slēpņošana raksturota geokešinga oficiālajā mājas lapā. Tāds kā attāls atgādinājums par bērnības rotaļu, kad noslēptā priekšmeta meklējumos centāmies izlīdzēties ar siltuma izjūtu gradāciju. Nu globālā pozicionēšanas sistēma GPS ļāvusi šai spēlei izvērsties plašumā, dziļumā un pieaugušo pasaules nopietnībā. «Kāds slēpnis ir meklējams tikai ar batiskafu 3000 metru dzelmē, bet viens nesen atrasts starptautiskajā kosmosa stacijā, kur to pirms sešiem gadiem ielika amerikāņu kosmosa tūrists Ričards Gariots,» cik ekstrēmi var būt «noglabājumi» un līdz ar to arī atradumi, raksturo Gatis Kalniņš.
Ozolniekos dzīvojošais uzņēmējs Gatis ir viens no autoritatīvākajiem «geokešeru» saimes pārstāvjiem Latvijā, kura kontā ir ap 11 000 atrastu slēpņu – gan mūsu valsts robežās, gan citviet Eiropā un pat citos kontinentos. «Tā arī Austrāliju apceļojām – skatoties, kur ir interesantākie slēpņi,» pieredzējušais «kešeris» skaidro, ka apslēptās «mantas» meklēšana, lai cik aizraujoša, nebūt nav pašmērķis, jo, sekojot koordinātām, sanāk apmeklēt visinteresantākās vietas, kur citkārt diezin vai iegrieztos.
Pirmsākumi –
orientēšanās sportā
Līdz ar Gati par savu slēpņotāja pieredzi piekrituši pastāstīt arī jelgavnieki Zane un Normunds Gravas un Rutkovsku ģimene – Artūrs, Marika un septiņgadīgais dēlēns Miķelis. Klijēnu ceļa atzarā, kur Zane un Normunds tikko beiguši orientēšanās sacensību distanci, odi uzbrūk, ka ne atkauties, bet sarunbiedri, šķiet, to īpaši nepārdzīvo, jo slēpņotāju gaitās ne tādas vien lietas pieredzētas. «Reiz pie lidostas apkaimē atrastā slēpņa koda tā, ka nevarēju ierakstīt logbukā,» Gatis ar smaidu atceras arī salīdzinoši nenozīmīgo epizodi no saviem nu jau tūkstošos skaitāmajiem piedzīvojumiem. Logbuks – tā ir slēpnī ievietotā grāmatiņa vai blociņš, kurā atradējs reģistrējas un noliek atpakaļ. Gatis tādā būs atpazīstams kā Gatisk, Artūrs ir mamuC, Marika – Xelluc, Zane – ladybluess, Normunds – nonnis1. Ar šiem vārdiem viņi atrodami mājas lapā geocaching.com, kur var savstarpēji sazināties, iegūt informāciju par jaunākajiem slēpņiem un dalīties piedzīvojumu iespaidos ar domubiedriem visā pasaulē.
Kā Zani un Normundu, tā Rutkovskus un Gati līdz slēpņošanai aizvedusi sākotnējā interese par orientēšanās sporta un piedzīvojumu sacensībām, kas vaļasprieka līmenī vairāk vai mazāk saglabājusies joprojām. «Portālā vx.lv izlasīju par Raimonda un Ilzes Lapiņu slēpņošanas gaitām Spānijā. Sākumā likās kaut kāds sviests – iet pēc jau gatavām koordinātām. Bet pēc gada pamēģināju pats, un iepatikās,» Gatis stāsta, ka savas aktīvā slēpņotāja gaitas sācis 2008. gadā. Artūrs un Marika gadu vēlāk, un nu ar savu patstāvīgu «niku» reģistrējies arī Miķelis. Zane vienu slēpni atradusi jau krietni pasen, bet par geokešeru stāža pirmsākumu Gravu ģimene uzskata pērno gadu, kad Normunds atrisinājis Būriņu meža orientēšanās poligonā izlikto slēpņošanas uzdevumu. Pašlaik Gravu kontā jau ir ap 500 atrastu slēpņu, Marikai ap 1100, Artūram par tūkstoti vairāk, taču visi atkārtoti uzsver, ka statistika ir tikai blakuslieta, bet galvenais – meklēšanas procesa piedzīvojums.
Pārdesmit kilometru –
tāds mazs līkumiņš
«Daži jau mūs uzskata par dīvaiņiem, bet, ja padomā, – vieni brauc makšķerēt uz Peipusu, citi klausīties koncertu ārzemēs, mēs ceļodami meklējam slēpņus, kas tur dīvains,» smaida Artūrs. «Kurzemē viena tāda dēļ 900 kilometru nobraucām. Pie reizes apskatāmies vietas, ko citi neredz. Tieši slēpņa meklējumos tas bija tālākais brauciens, bet citādi – ja pa ceļam pienāk ziņa, ka 20 kilometru attālumā izlikts kas interesants, kāpēc neizmest līkumu. Ir gadījies, ka ziņa par jaunumu pienāk vakarā pirms gulētiešanas. Tad kāpjam mašīnā un braucam, gribas būt pirmajiem,» Artūrs atzīst arī sacensības garu.
Ka ierakstīties pirmajam ir patīkami, piekrīt arī «Gatisk», kas sarežģītu glabātavu meklējis pat 24 stundas no vietas. Tālākais, kur viņš slēpņojis, ir 15 000 kilometru no Latvijas – Austrālijas dienvidaustrumos. Taču arī tepat nosacīti netālie piedzīvojumi un kuriozi bijuši gana līdzvērtīgi.
«Reiz uzdevums saistījās ar kādreizējo mazbānīti – noskaidrot, uz cik sliežu posmiem stāv lokomotīve. Nezin kāpēc biju izskaitļojis, ka tā varētu būt Pitragā. Aizbraucis jautāju turieniešiem, bet tie neko nav dzirdējuši. Pāri ceļam esot dzīvojusi zintniece, tā varbūt palīdzētu, bet nesen nomirusi. Ieteica vēl vienu tanti, kas varētu zināt, bet pēc tam izrādījās, ka bānītis pavisam citā vietā,» toreizējo diennakts braucienu atceras Gatis.
Bet «svaigākais» notikums bijis nupat aizvadītajā sestdienā – pa ārpusi uzkāpts Irbes bākā, kas atrodas 20 kilometru no krasta atklātā jūrā.
Uzdevumi prātam,
atjautībai un drosmei
Pēc sarunbiedru teiktā, visvairāk geokešeru ir Amerikas Savienotajās Valstīs, kur 2000. gadā aizsākusies šī glabāšanas un meklēšanas spēle un patlaban varētu būt ap miljons aktīvu slēpņu. Eiropas lielākie slēpņotāji dzīvo Vācijā un Čehijā, kur pati apmeklētākā vieta esot Kārļa tilts. Mūsējie savukārt aktivitātes ziņā ir priekšā igauņiem un lietuviešiem. «Igauņiem vairāk patīk slēpņus izlikt, bet lietuviešiem ir vairāk atradēju,» Latvijas «meklētāju» līderis Gatis atzīst, ka jaunu slēpņu izlikšana ir laikietilpīgs process un pats izveidojis tikai kādus desmit. Zane atklāj, ka vienu slēpni abi ar Normundu ir radījuši un viens vēl top. Lielāka pieredze uzkrājusies Marikai un Artūram, kas ar Jelgavā sarīkotu slēpņošanas pasākumu nupat augustā atzīmējuši savu kāzu jubileju. «Pašu faktu gan īpaši nepopularizējām. Izlikām pilsētā septiņus slēpņus, kuros atrastās uzlīmes vajadzēja izvietot uz speciālās pastkartes ar Jelgavas skatu un to nodot reģistrācijas vietā. Atsaucība bija negaidīta. Jau pusdienlaikā izbeidzās uzlīmes, un pie draugiem Rīgā sadabūjām papildus,» Marika saskaitījusi, ka tādā veidā viņu nozīmīgajā notikumā piedalījušies 93 viesi.
Atkarībā no slēpņu licēja interesēm, prasmēm un pieredzes tie mēdz būt visdažādākie. «Parastie» prasa vairāk fiziskas veiklības, atjautības un drosmes, tā dēvētās mistērijas – arī zināšanas un pacietību, jo tikai iepriekš izpildītie uzdevumi ļauj uzzināt norādes par slēpņa atrašanās vietu. Artūrs atceras, ka, meklējot «matrjošku» zem viena no tiltiem, nokritis no piecu metru augstuma, bet nekas – pēcpusdienā vēl varējis piedalīties riteņbraukšanas pasākumā. Arī Gatim gadījies būt tādās vietās, kur otrreiz vairs nedotos.
«Ja pēc slēpņa jālien augstu kokā, tad Normunds reģistrē arī mani,» nelielu ģimenes viltībiņu atklāj Zane. «Lielākoties jau visi kopā ejam un visi tad arī reģistrējamies,» Artūrs smej, ka izskatītos diezgan jocīgi, ja viens meklē kastīti, bet otrs savu kārtu gaida aiz stūra. Dažreiz slēpņa meklēšanā iesaistās arī Gata ģimene. «Ja redz, ka nu galīgi netieku galā, tad nāk palīgā,» smaida pieredzējušais «kešeris», kura sieva un abi nu jau pieaugušie bērni palikuši «nereģistrētos atbalstītājos».
Sprīdīša misija –
apsteigt Gati Antarktīdā
Līdzās jau minētajai ierakstu grāmatiņai slēpņi parasti satur arī kādus maiņas priekšmetus vai suvenīrus. Ieskatam sarunbiedri paņēmuši līdzi gan tādus, kurus var paturēt piemiņai, gan tā dēvētos «ceļotājus», kurus drīkst paņemt, lai pārvietotu kādā no turpmāk atrastajiem slēpņiem. «Ceļotāja» īpašnieks parasti norādījis arī mērķi, piemēram, apmeklēt katru no Eiropas valstīm vai ceļot no viena okeāna krasta uz otru. Gatis ir Latvijas slēpnī ielicis Sprīdīti. «Viņa misija ir nonākt Antarktīdā pirms manis. Pirmā pietura bija Somijā, kur viņš kādu laiku pazuda, bet tad atradās Francijā, kur ir vēl tagad,» izklausās, ka Sprīdīša iespējas patiesi kādreiz aizceļot arī līdz Dienvidpolam Gatis neapšauba, bet par savām pagaidām teic: «Es pārāk uz to neiespringstu.» ◆
