«Neparko! Turēšos, kā varēšu!» teica Zaļenieku pagasta Mazspurģu jaunais saimnieks Laimonis Cimermanis, kad 1949. gadā laukos sāka runāt par apvienošanos kolhozos. Saimniecībā bija iegādāta tāda reta manta kā traktors, turklāt arī sava sējmašīna, visādi piekarināmi arkli un ecēšas. Ne cik sen viņš bija apprecējis Zaļenieku Lauksaimniecības skolā mācītu zootehniķi Martu Greieri. Drīz pasaulē vajadzēja nākt bērnam. Taču bija 1949. gada marts, un nekāda turēšanās neiznāca. Savāca kā vecos, tā jaunos Cimermaņus. No ešelona Jelgavas stacijā kaut kā izdevās padot ziņu Martam onkulim Greieram, kurš Jelgavas izpildu komitejā bija kādas nodaļas vadītājs. Bija sākušās dzemdības. No čekas priekšnieka Sietiņa Greieram izdevās saņemt atļauju: «Noņemt M.Cimermani no ešelona un ievietot slimnīcā bērna dzemdēšanai. Pēc tam nosūtīt pa maršrutu.»
Tā piedzima Vija Cimermane. Ar steigu Marta ar bērnu no slimnīcas aizvācās pie Zeicas tantes Filozofu ielā. Ilga palikšana tur nebija. Tante smēķēja vienu papirosu pēc otra, dūmi vien griezās. Ūdens bija jānes pa šaurām trepītēm otrajā stāvā. Mana vecāmāte Lavīze Brigadere bija Laimoņa mātes, vecās Spurģenes, pusmāsa. Tā Marta ar bērnu pārcēlās uz mūsu mājām Ozolu ceļā. Siltākā vieta bija virtuvē. Vecmāmiņas gulta gar vidus sienu. Marta ar Viju gulēja gar gala sienu. Pagāja vasara, rudens, ziema. Pavasarī Martai bija saklausīta zootehniķa vieta Vidzemē, Drabežu pagastā. Aizbrauca. Pagāja gadi. Tomēr Drabežos Martai kaut kas nebija, kā vajag. Pārcēlās uz Variebu Kurzemē. No izsūtījuma Omskas apgabalā atgriezās Laimonis ar māti. Tēvs bija miris. Laimonis nu strādāja uz traktora Variebā. Kādu dienu viņš Martu atveda uz Ģintermuižu. Psihe galīgi sagrauta. Reiz Martai bija izdevies izmukt no slimnīcas uz Ozolu ceļu, bet vecāsmammas vairs nebija. Pa dienu atstāt Martu mājās vienu nedrīkstēja – ka nenodedzina māju! Ziņojām uz psihiatrisko slimnīcu, kur par ārstu strādāja Greiers jaunākais. Atbrauca mašīna un Martu savāca. Pēc kāda laika raudādama ieradās Vija. Dzīvojot pie Krimūnām Akācijās. Precējusies ar lietuvieti, mātes dēļ nervi galīgi čupā. Vairāk par viņu neko neesmu dzirdējusi. Radi stāstīja, ka Mazspurģos pie Glūdas stacijas satikuši Vijas dēlu Zigi.Par represētajiem gribu saukt arī tos, kuri palika mājās. Arī tiem dzīve bija izputināta.
