Jūlija pēdējā sestdiena. Jelgavas «staburadzieši» pulcējas pie kultūras nama ikgadējam braucienam uz Latvijas represēto saietu. Starp mums arī viena kundze nosirmojušu galvu. Autobusā viņa iekāpj viena no beidzamajām un apsēžas blakus Mariannai Balodei no Ozolniekiem. Sēžu pirms viņām un varu ieklausīties sarunā. Marianna jautā: jūs arī represētā? Atbilde: jā, no 49. gada. Es arī! Un kur bijāt izsūtīta? Gorkijas apgabals. Es ar vecākiem arī tur biju. Un kurā vietā? Aleksejevas kolhozā. Žēl, ka neredzēju to pārsteiguma mirkli, ko izjuta abas kundzes, jo Marianna tika izsūtīta uz to pašu kolhozu! Sākas vārdu apmaiņa un bezgala daudz: zinu, pazīstu, kopā strādājām. Parādās fotogrāfijas. Tajās, kas uzņemtas pirms gandrīz sešdesmit gadiem tik daudz atpazīstamu cilvēku. Uzvārdu plūsma, bet aiz lielākās daļas vārdi: nav vairs! Aizsaulē.Tiek apskatīts kādas ģimenes foto. Tas jau Vanags, viņa sieva un mazā Mārīte. Aiz abiem vecāku vārdiem iestājas pauze. Bet mazā Mārīte tur nelielām biželēm, septiņus gadus veca. Es jau esmu tā Mārīte! Pagara pauze. Kā aizskrējuši gadi! Vecāki mūžībā, bet meitenes jau nosirmojušas. Visu ceļu viņām ir ko runāt, atcerēties, bet tik maz tajā prieka. Ikšķile. Autobusu virkne, un cilvēki, cilvēki… Veci vīri, daļa atbalstam paņēmuši līdzi spieķi. Sirmumā ziedošas tā laika meitenes, kuru straujā gaita diemžēl kļuvusi lēna. Prieks, ka spējam tik daudzi atkal pulcēties, mūsos vēl rūdījums. Bet vadītāja teiktais, ka gada laikā mūsu rindas pametuši vairāk nekā 700, ir pārāk sāpīgs. Nelīdz apsveikumi, uzrunas: Ikšķiles mērs, Sandra Kalniete. Tad represētais no Daugavpils nolasa internetā parādījušos ziņu, ka padomju vara bijusi pārāk mīkstčaulīga, tikai izsūtot tautas ienaidniekus, tos visus vajadzējis nošaut! Paziņojums izraisa sašutuma vētru klausītājos. Iesniegti protesti tiesībsargājošajos orgānos ar prasību izmeklēt šo rakstu un sniegt atbildi. Lūk, cik tālu var atļauties nogānīt represēto, jau bojāgājušo un vēl dzīvo, piemiņu. Pēc uzsaukumu un rezolūciju pieņemšanas pasākumu kuplina dziedātājs Jānis Sproģis. Gar Daugavas akmens radzes sienām vairogi ar lapiņām no dažādām izsūtījuma vietām. Tās aizpildās. Vēl uzmanību saista kāda karte. Tajā punktēta līnija 300 kilometru garumā ar uzrakstu – Golgātas ceļš. Izsūtītajiem tas bija jānoiet 18 dienās bezceļa apstākļos. Lecis izveidojis uzskatāmu izstādi. Piemiņas akmeni represētajiem un cīnītājiem par Latviju.Vēlāk pulcējamies pļaviņā, vairāk gan zem koku lapotnēm. Klājas segas, tiek izlikts līdzņemtais, sapulcējušies staigā no vienas grupiņas pie citas, apjautādamies, vai nav kāds pazīstams. Spēlē populāri mūziķi, deg ugunskurs. Pa mikrofonu skan aicinājumi tādiem un tādiem satikties. Un tad pļaviņā mūzikas pavadījumā griežas sirmojuši pāri. Cik staltas dāmas, nolikušas savu gadu nastu, un kungi! Nepateiksi, ka nupat ar pūlēm piecēlušies no sēdvietas. Kaut uz īsu, īsu brīdi viņi atgriezušies jaunībā.Diena liecas uz vakaru. Kāpēc skaistākajiem mirkļiem laiks vienmēr par īsu, bet nedienās pagarinās? Atkal plūstam uz autobusiem. Skanot mūzikai, paliek satiktie jaunības dienu paziņas un visos viens lūgums – ļauj vēl nākamo gadu nokļūt še un nezaudēt savējos.Paldies Jelgavas Domei par iespēju pabūt skaudro dienu jaunības atmiņu pasaulē.
