Varam rītvakar vilkt bluķi Brīvdabas muzejā un Ziemassvētkos doties uz Kalna Būriņiem pie Jelgavas. Vai svētku vakarā atcerēties, ka esam apzinīgi kristieši un varbūt vienīgo reizi gadā vērt baznīcas durvis. Iespējams, mēģināsim variantus apvienot. Maz būs ļaužu, kurus eglītes, svecītes, liesmiņas un cita gada nogales atribūtika atstāj gluži vienaldzīgus. Pat ja skaļi tiek apgalvots pretējais, arī skeptiķus var manīt kautrīgi «ķemmējam» lielveikalus – Ziemassvētku vecītis pieprasa savu tiesu, pat ja paša bērnībā dāvanas dalījis Salatētis.Vecītis ar garo bārdu bērnus, ja dažā ģimenē rocība knapa, apciemos vismaz dārziņā vai skolā. Tomēr ne mazāk to gaida arī pieaugušie. Un ne tik daudz dāvanu, cik pašu svētku dēļ. Sliktāk tiem, kam ģimeniska vakarēšana nav iespējama un arī plaukstošas firmas sarūpēts bankets «nespīd». Ne velti skaudrā statistika liecina, ka lielu svētku laikā, īpaši jau tik tumšā mēnesī kā decembris, krasi aug dažādu depresiju un kā sekas – suicīdu jeb pašnāvības mēģinājumu skaits.«Visi esam cilvēki, un kopš mazotnes mums katram nepieciešami svētki,» teic daktere Lilita Caune, jau piecpadsmito gadu gluži kā Sniegbaltīte aicinot uz savdabīgu Ziemassvētku eglīti kādā Kārklu ielas mājā, kur mājvietu radusi Minesotas programma atkarību ārstēšanai. «Atkarība ienes korekcijas domāšanā, un var šķist, ka dzīve beigusies. Svarīgi saprast, ka tā turpinās,» uzsver narkoloģe.Kārklu ielas eglīte, kaut nav gluži slēgts pasākums, tomēr domāta savējo – Minesotas absolventu un viņu līdzgaitnieku – lokam. Kas no tā «statistiski vidējam» laikraksta lasītājam? Atrodiet savējos, vai tie būtu orientieristi, makšķernieki, filatēlisti vai kas cits, jo depresija ir vientulības māsa.
