Vakar iknedēļas Latvijas Radio programmā «Krustpunkti» studijā žurnālisti intervēja Ministru prezidentu Eināru Repši.
Vakar iknedēļas Latvijas Radio programmā «Krustpunkti» studijā žurnālisti intervēja Ministru prezidentu Eināru Repši. Piedāvājam «Zemgales Ziņu» lasītājiem premjera atbildes uz komentētāja Edgara Saukas uzdotajiem jautājumiem par to, kas pašreiz notiek ar reģionālo reformu un kāds ir premjerministra viedoklis par Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošanu.
Ja man nebūtu pēdējās nedēļas vai pat mēneši jānodarbojas ap plīstošas koalīcijas lāpīšanu, es būtu veltījis vairāk laika citiem jautājumiem. Runājot par reģionālo reformu, izskatās, ka galvenais nacionālais sporta veids ir šķendēšanās par visu un jebkurā gadījumā. Iemeslus vienmēr atrodam. Ja nebija skaidrības par šo reformu, visiem bija slikti. Kad mēģinājām to «iznest» publiskajai apspriešanai, piedāvājot kaut kādus risinājuma variantus, atkal slikti, jo parādījās nevajadzīga diskusija. Tagad atkal esam ļāvuši diskutēt pašvaldībām, kuras pirms divām nedēļām žēlojās, ka vēlas vēl apspriesties, lai nonāktu pie vienota viedokļa. Tagad ir slikti, ka neejam pietiekami enerģiski uz priekšu.
Mīļie draugi, izlemiet, ko jūs gribat, – vai stingrus norādījumus no augšas, vai arī demokrātisku vispārēju apspriešanu, kas, protams, notiks lēnāk. Mēs esam gatavi nodrošināt abus variantus. Tikai tieciet skaidrībā, kurš variants jums būtu simpātiskāks!
Attiecībā uz Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu apguvi, varu teikt, ka šī ir jauna lieta, jo Eiropas nauda līdz šim nav dalīta. Līdz ar to arī skaidrība šo jautājumu risināšanā radīsies pamazām. Kādi nu tie birokrāti ir, tādi viņi arī ir, ne vienmēr pietiekami radoši domājoši un pieredzējuši. Domāju, ka visā drīzumā ieviesīsim šajā jautājumā skaidrību. Ja pašvaldības grib skaidrību, tad skaidrību saņems. Bet, ja pašvaldības ar vārdu «skaidrība» saprot papildu valsts finansējumu, tad tas būs atkarīgs no kopējā finansējuma, kas mums šim mērķim būs pieejams.
Esmu pret centralizāciju Eiropas fondu līdzekļu izlietošanā un labprāt deleģētu iespējami daudz pilnvaru un tiesības pašvaldībām, tomēr nepieciešams nodrošināt kontroli pār to izlietošanu, jo, ja Eiropa konstatēs, ka šie līdzekļi ir izšķērdēti, tad maksāt vajadzēs valstij, nevis izšķērdētājam. Tas kārtējo reizi būs aizmucis, atstājot aiz sevis čaulu. Tāpēc ir jautājums – cik un vai visām pašvaldībām universāli var uzticēties, lai tās ar saņemto naudu dara, ko vēlas.
