Iespējams, daudzus tautiešus, uzzinot par to, ka Saeima pēc vairāku stundu karstām debatēm pieņēmusi PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījuma deklarāciju, pārņēma divējādas izjūtas.
Iespējams, daudzus tautiešus, uzzinot par to, ka Saeima pēc vairāku stundu karstām debatēm pieņēmusi PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījuma deklarāciju, pārņēma divējādas izjūtas. No vienas puses, sirdī kvēli atbalstām šo dokumentu, kurā Krievija tiek aicināta atzīt, ka ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā. Var piekrist Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Aleksandra Kiršteina TV raidījumā “100. pants” sacītajam, ka ar šo dokumentu “mēs gribam pavilkt svītru veselai rindai lēmumu un likumu, ko Saeima pieņēmusi kopš neatkarības atjaunošanas”. Galu galā nekas jauns ceturtdien pieņemtajā dokumentā nav pateikts.
Deklarācijā ir atsauce uz 1920. gadā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu un 1932. gadā parakstīto līgumu par atturēšanos no savstarpējas uzbrukšanas. Aicinājums Krievijai atzīt Latvijas okupāciju un ievērot no tā izrietošās tiesiskās un politiskās sekas. Vienlaikus mēs vēlamies, lai Krievija atzīst savu morālo, tiesisko un finansiālo atbildību par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci. Interesants ir aicinājums atlīdzināt visus zaudējumus, kas mūsu valsts iedzīvotājiem nodarīti ilgstošās okupācijas laikā. Vēl var tikai piebilst par aicinājumu Eiropas Parlamentam izveidot starptautisku komisiju Padomju Savienības totalitārā režīma noziegumu izvērtēšanai un atbalstīt speciāla zinātniskā institūta izveidošanu visu aspektu izpētīšanai. Tādas pašas intereses vērts ir deklarētais, ka Saeima aicina Krieviju turpināt savu bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.
Vai nav pareizi? Vai mēs šādu dokumentu sen jau neesam gaidījuši? Atzīsimies, ka daudziem tā šķitis – visu vajadzētu atjaunot, kā bijis, atdot visiem to, kas piederējis, aizsūtīt projām visus, kas atbraukuši un… Jā, ko tad vēl mēs vēlamies? Lai tas kaimiņu lācis mums atdara par visu pastrādāto maitību! Lai, ķepas pie krūtīm sizdams, žēlīgi atzītos: “Vainīgs, vainīgs…”
Viss, ko vēlamies, ir (varbūt to vairāk vēlas savu interešu vadītā politelite?), lai notiktu tā, kā teikuši seno romiešu juristi – “restitutio in integrum”. Un tad būs kā senāk – zāle zaļāka, debesis zilākas un paši jaunāki, lai varētu sākt visu no gala.
Lai arī cik jauki šie sapņi liktos, tie bija, ir un paliks tikai sapņi. Ne lācis ķepas pie krūtīm sitīs, ne mūsu draugi liks to darīt. Tāda tā dzīve ir. Mēs varam cerēt tikai paši uz savu gribasspēku un čaklumu, lai visu sasniegtu. Iespējams, arī bez skaļām deklarācijām. Nav jau nekā vienkāršāka par gaisa tricināšanu.
Interesanti, kāpēc ar zināmu skaudību raugāmies uz igauņiem Gan algas viņiem tur lielākas. Arī nedzird, ka inflācija un ar to saistītā dzīves dārdzība kāptu debesīs. Ārpolitikā kaimiņi atkal būs soli priekšā, jo nākamnedēļ parakstīs robežlīgumu ar to pašu briesmīgo lāci. (Atkal tiks viņiem, bet mums toties paliks anekdotes par “bremzētajiem” igauņiem.) Nu tad – līdz nākamajai deklarācijai! Vai arī nopietni pastrādāsim?
* atjaunošana pirmatnējā stāvoklī (latīņu val.
