Kurinot malku, salmus un granulas, varam kļūt brīvāki.
Ja veiksies, kā plānots, pēc gadiem trim somu lielais siltumenerģijas ražotājs «Fortum» Jelgavā, Rūpniecības ielā 73 (pie katlumājas lielā skursteņa) būs uzbūvējis Latvijā lielāko biomasas koģenerācijas staciju, kas, kurinot salmus, kūdru, granulas un šķeldu, ražos gan siltumu, gan elektrību – apmēram desmito daļu no tā, ko dod Ķeguma HES. Pirms gada, kad pašvaldība projektam atvēlēja 2,3 hektārus pilsētas zemes, «SIA Fortum Jelgava» valdes priekšsēdētāja Ginta Cimdiņa-Pundure klāstīja, ka ieceres realizācija varētu pazemināt apkures cenas, kas, apkurē lietojot gāzi, aug. Beidzamajā laikā «fortumieši» kļuvuši mazrunīgāki. Projekta izpēte turpinoties, lieta nonākusi līdz spēkstacijas skiču saskaņošanai. Skaidrs, ka gluži vienkāršs šis 55 – 60 miljonu eiro investīciju projekts vis nav. Maija sākumā Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš Rīgā Ekonomikas augstskolā sarīkoja konferenci «Enerģētikas politika Latvijā un ES». Ieradās premjers Valdis Dombrovskis un vadošie nozares pārstāvji, studenti, nevalstisko organizāciju pārstāvji un žurnālisti. Mēnesi vēlāk diskusija par šo pašu tematu ar reģionālajiem žurnālistiem notika Eiroparlamentā Briselē. Nomainīt «Latvenergo» un «Latvijas gāzes» vadību!Par vajadzību sabalansēt pieprasījumu pēc enerģijas ar strauji sarūkošajiem enerģijas resursiem Rīgā, konferenci atklājot, runāja premjers V.Dombrovskis. Savukārt «Latvenergo» valdes loceklis Aigars Meļko stāstīja par ar gāzi apkurināmās TEC-2 rekonstrukcijas vajadzību un Ignalinas AES slēgšanas dēļ augošo sadarbību ar Baltkrieviju un Krieviju. Tika izteikts daudz diezgan plaši zināmu frāžu. Šķiet, ne viens vien auditorijā sēdošais tās laida gar ausīm un dzīvoja līdzpaņemtā datora radītajā vidē. Tomēr pamazām «temperatūra» auditorijā palielinājās. Jautājumu par ES atbalsta iespējām biomasas koģenerācijas stacijai uzdeva G.Cimdiņa-Pundure. Savukārt koksnes izstrādātāji izrādīja neizpratni, kāpēc valdība atbalstījusi elektrostacijas būvniecību, kas darbosies ar oglēm, kas Latvijā taču jāieved. Kad pienāca kārta runāt par akciju sabiedrības «Latvijas gāze» perspektīvām, atklājās, ka ne tās valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis, ne kāds cits uzņēmuma pārstāvis nemaz nav ieradies. Radās iespaids, ka šis uzņēmums, kura akciju vairākums pieder vācu un krievu gāzes koncerniem, jūtas diezgan neatkarīgs no mūsu valdošajiem politiķiem. Savukārt Latvijas atkarība no Krievijas kā enerģijas (gāzes, naftas, arī elektrības) piegādātāja veidojas pārāk liela. Konferences noslēgumā izteicās atmodas laika varonis Vides aizsardzības kluba agrākais vadītājs Arvīds Ulme, aicinot klātesošos pieņemt rezolūciju, kurā būtu prasība nomainīt valsts akciju sabiedrības «Latvenergo» un akciju sabiedrības «Latvijas gāze» vadību, taču šis priekšlikums palika bez ievērības. Paļauties nevajadzētu tikai uz vienuLidojot uz Briseli, virs Vācijas pagaisa mākoņu sega. Lūkojoties uz šo zemi no desmit tūkstošu kilometru augstuma, daudzviet kā tādas baltas birztaliņas bija saskatāmi vēja ģeneratoru parki, kuros griežas četri, pieci un vairāk propelleri. Vācieši un krievi Baltijas jūrā būvē tiešo gāzesvadu «Nord Stream», taču līdz ar to pirmie kļūs tikai nedaudz atkarīgāki no otro energoresursu piegādēm. Gāzi Vācija turpina eksportēt arī no Norvēģijas. Vāciešiem pašiem ir akmeņogles. Nelielu ieguldījumu enerģijas ražošanā dod augošais vēju ģeneratoru parks un saules baterijas uz māju jumtiem. «Nav pieņemami, ka vairāk nekā sešdesmit procentu energoresursu Latvija importē no vienas valsts – Krievijas,» Eiroparlamentā sarunā ar latviešu žurnālistiem uzsvēra dāņu deputāts Bents Bensens. Viņš it kā neaizskāra ne tik vienkāršās, bieži vien necaurspīdīgās Latvijas un Krievijas politiskās attiecības. Viņa arguments – vienkārši nedrīkst paļauties uz vienu. Tiesa, pirmajos atjaunotās Latvijas neatkarības gados energoatkarība no importētajiem resursiem bija pat lielāka (80 – 90 procentu), taču turpmāko divdesmit gadu mērķis ir palielināt valsts energopatstāvību vēl būtiskāk. Protams, jaunā Saeima šīs politiskās nostādnes varētu arī mainīt. Krievijai dabasgāzes krājumu vēl pietiek, un veco enerģētikas monopolu lobijs politikā ir stiprs.«Ja es gribu partijai savākt pusmiljonu latu, tad man daudz vieglāk ir runāt ar diviem trim monopolistiem, nevis apstaigāt tūkstoti mazo uzņēmēju,» teica politiķis K.Kariņš. Viņš mudināja vēlētājus būt aktīvākiem, stāties un atbalstīt partijas, kas ir svarīgs demokrātijas instruments. Tā mazināšoties lielo monopolu jūgs, kas kavē attīstību. Velosipēds, par kuru nav jārūpējasStaigājot pa Briseli, vēroju velobraucējus. Platajās ielās viņi pašpaļāvīgi (vienlīdzīgi ar automašīnām) mainīja braukšanas joslas, krustojumos, paceļot roku, veica kreisos pagriezienus. Latvijas ceļu satiksmes noteikumos atļauts braukt tikai pa ceļa malu. Pagaidām velosipēdu lietošana statistikā gan netiek uzskaitīta par atjaunojamo dabas resursu izmantošanu enerģētikā, taču pēc būtības tā ir alternatīva, fosilās, neatjaunojamās degvielas izmantošanai transportā. Minot pedāļus, darbini «savu motoru», kas tērē maizi un citus atjaunojamos resursus. Pirms pāris gadiem Beļģijas galvaspilsētā tika ieviesta arī citās lielpilsētās pazīstama sistēma. Proti, 180 punktos plaši pa visu pilsētu iekārtotas novietnes ar vienkāršiem, ar uzrakstu «villo» apzīmētiem zemās stangas (der gan dāmām, gan kungiem) velosipēdiem, kurus, kā klāstīja reklāmas plakāti un mājas lapa, var abonēt. Gada maksa – 30 eiro. Abonements dod tiesības velosipēdu paņemt un arī nolikt jebkurā stāvvietā. Turklāt tev nav jārūpējas par braucamā tehnisko stāvokli – serviss ietilpst abonementa maksā. Vairākās stāvvietās «villo» dzeltenīši pa desmit, piecpadsmit stāvēja rindā bez darba. Tomēr ik pa brīdim varēja manīt kādu briselieti, kurš ņēma vai «ieklamburoja» divriteni stāvvietā. Ap trīsdesmit gadu veca sieviete, kura novietoja «villo» statīvā netālu no viesnīcas, teica, ka viņai šī sistēma ir ļoti pieņemama. Vairāku simtu personīgo divriteņu novietnes zem jumta varēja redzēt pie dzelzceļa stacijām. Veloceliņš aizveda pat uz Briseles lidostu – atminies un lido tālāk. UzziņaiPēc oranžās revolūcijas 2004. gadā Ukrainā daudz tika runāts par integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, tika gaidīts arī Latvijas atbalsts šajā procesā. Taču pēc 2010. gada februāra, kad prezidentu Viktoru Juščenko nomainīja vairāk promaskaviskais Viktors Janukovičs, jautājums par Ukrainas dalību NATO ir pilnībā noņemts. Proti, jaunā vara pakļāvīgi pagarināja īres līgumu ar Krievijas kara floti, kuras bāzes Melnajā jūrā atrodas Ukrainas teritorijā. NATO nevar tikt uzņemta valsts, kurā izvietots kādas trešās valsts karaspēks. Ko Janukovičs no Krievijas dabūja pretī? Atbilde: zemākus gāzes tarifus.
