Kaut gan kalendārs rāda, ka dienas un nakts proporcijās gaišais laiks ņem pārsvaru, nakts vēl pietiekami gara, lai tumšajās stundās nodotos atmiņām. Tad atkal pilntiesīgi sāk dzīvot senie paziņas un draugi – katrs ar savu raksturu, īpatnībām. Un es – vēl jauns zellis – esmu viņu vidū. Uz nekurieni – dažs senāk, dažs nesen – aizsteigušies šie ļautiņi, un mēs, ikdienas steigā skriedami, pamazām viņus aizmirstam. Lai tas nenotiktu, apsolu lasītājiem savas atmiņas – lai tās varbūt liktu atcerēties kādu kopā pavadītu brīdi, bet ja ne, lai paliek, kopā sašūtas, avīžu komplektos.
1957. gada rudens. Bijām gana izpriecājušies par iekļūšanu Mežsaimniecības fakultātes studentu kārtā (konkurss toruden bija 1:25), un dzīve kļuva vienmuļa: lekcijas, semināri, laboratorijas darbi, un tā sešas dienas nedēļā. Bijām jauni, un akadēmiskais dzīvesveids mūs vēl nevilināja. Tā nu mēs – bariņš izdienējušo zeļļu – tikmēr traucējām akadēmijas komjaunatnes un arodkomiteju, kamēr mums sameklēja režisoru, jo mēs – paskat tikai! – bijām iecerējuši kļūt ne tikai par meža inženieriem, bet arī par aktieriem. Noteiktajā dienā mūs sagaidīja neliels vīrelis. «Guntis Krūmiņš,» viņš iepazīstināja ar sevi. «Es būšu jūsu režisors.» Un sāka mūs dresēt. Vispirms nācās tēlot etīdes. Atceros: sēžam vagonā un kaut kur braucam. Kāds pakāris virs galvām vīstokli ar siļķēm, papīrs samircis, un šķidrums pil virsū. Kāda mūsu reakcija? (Nezinu, cik tas bija nepieciešams, bet vēlāk, kad mani uzaicināja Jelgavas Tautas teātris, Lūcija Ņefedova etīdes tēlot gan nelika!)Guntis pie mums nebija ieradies tukšām rokām. Valentīns Katajevs «Atpūtas diena» – tā bija trīscēlienu komēdija, ko vajadzēja iestudēt. Biju lasījis šā autora jauniešu romānu «Māj selgā bura vientulīga», bet par šādu lugu pat dzirdējis nebiju. Darbība notika sanatorijā, kur aizbraukušie atpūtnieki bija samainījušies, līdz ar to izraisīdami smieklīgas epizodes. «Tas ir īstais gabaliņš, ko parādīt lauciniekiem!» mēs nospriedām.To nu varēja saukt par patiesu pašdarbību, jo dekorācijas būvējām paši, ar apgaismojumu – prožektoriem, gaismas filtriem utt.– , afišu un programmas maketu arī zīmējām paši. Tā pagāja ziemas pēcpusdienas. Tad kādā brīdī teicām «Pauze!» un uzaicinājām Gunti uz krogu. Kādi krogi pirms pusgadsimta bija Jelgavā, to spēj atcerēties vairs tikai retais. «Lielupe», protams, taču tā mums nebija pa kabatai, tāpēc izvēlējāmies kādu ieskrietuvi Stacijas ielas otrajā stāvā, kur lēja kausos Žiguļu alu un deva ķilavmaizes. Tur mums Guntis pusstundas laikā kļuva par savējo, stāstīdams Skolotāju institūta laiku un citus piedzīvojumus. Sēdējām ilgi, nav pat īstas skaidrības, kā šķīrāmies. Otrā dienā mūsu «teātra direktora» Ernesta istabiņā atradās brangi liels mīksts tīstoklis, kas nevienam no mums nepiederēja. Attinām. Pelēkas drānas gabals. No kurienes? Pirkuši nebijām. Atraduši? Auduma gabali pat šodien pa ielām nemētājas, kur nu vēl tolaik. Izrādījās – Gunta Krūmiņa pirktā bikšu drēbe. Pirmizrādi vecajā kultūras namā aiz «Academia Petrina» nospēlējām akadēmijas vadošajiem ļautiņiem, pēc tam jelgavniekiem. Mūs brangi slavēja, jo bijām ielikuši pamatus toreizējam Studentu teātrim, kas nu jau riskē uzvest «Trīs musketierus» un citus vērā ņemamus gabalus. Nākamās vasaras un rudens sestdienas un svētdienas pagāja izbraukumos. Katram laukos bija pazīstama kāda tautas nama vadītāja, kas studentus labprāt uzņēma, jo ar mums brauca arī mazs orķestrītis, kura repertuārā bija šis tas modernāks par krievu danču gabaliem. Atceros kādu izbraukumu pa Kurzemi. Sestdienas vakarā noballējāmies Tukuma rajona Vānē, tad devāmies nakšņot uz netālā Aizupes Meža tehnikuma kopmītnēm, bet mūsu direktors Ernests aizbrauca līdz savai tehnikuma mācību laikā noskatītai meitenei uz Variebu. Svētdienas pēcpusdienā tuvojās izbraukšanas laiks uz Kaivi – tur bija paredzēta nākamā izrāde –, bet no direktora… ne smakas. «Es mēģināšu nospēlēt viņa vietā,» solīja Guntis. Cits nekas taču neatlika. Jau rūcinājām autobusu, kad Ernests tomēr parādījās, taču tādās «burās», ka kolēģus vai nepazina. Nolikām gulēt, taču Kurzemes ļergas dullums nav vis tik ātri izguļams, un Guntim tomēr nācās pašam kāpt uz skatuves. Skatītājs laikam šādu personu nomaiņu pat nenojauta, jo režisors, mūs mācīdams, kaut ko no teksta bija apguvis un mēs – piespēlētāji – improvizējām kā prazdami. Tad nāca atšķirtības gadi. Es aizdevos uz laukiem mācīt puikas un skuķēnus par mežiniekiem. Trīspadsmit gadu garumā Guntis divas reizes ieradās paciemoties un arī tad tikai «pa ceļam» no kādas Jelgavas tautas teātra izrādes. Beidzot mani uzaicināja atgriezties Jelgavā. Kādreizējie kolēģi un draugi bija paputējuši, un vairākus mēnešus jutos kā no koka atrauts zars, līdz kādā dienā… nejauši sastapu Gunti Krūmiņu. Tad jau viņa pamatdarba vieta bija laikraksta «Darba Uzvara» redakcija. Pasēdējām Gunta dzīvoklītī, atcerējāmies teātra laikus, un tad Guntis teica: «Tu uzraksti kaut ko avīzei!» «Par ko?» es īsti nesapratu. «Nu par to, kā bērziem pavasarī sulas tek, kā uzzied krokusiņš. Tu taču esi dabas draugs, vai man tevi mācīt?» Sāku rakstīt. Un tā vairākus gadus. Rudenī Guntis man sacīja: «Es tavas publikācijas esmu savācis. Tagad saliec tās vākos un sūti uz Rīgu konkursam par dabas aizsardzību. Liku vākos un sūtīju, un reizes trīs saņēmu diplomus un balvas. Tie tagad kalst manā darba kabinetā, un kādreiz, nejauši pāršķirstot, es ar siltām jūtām atceros Gunti. Sākās juku laiki redakcijā, un Guntis no tās aizgāja. Bija jau arī sakrāts pensijas vecums. Palika Zaļenieku amatierteātris, kam Guntis, ar autobusu braukājot, ziedoja daudz sava pensionāra laika. Vairākas izrādes organizēja Ozolniekos. «Atbrauc paskaties, kā mēs strādājam!» Guntis aicināja. Neaizbraucu. Tagad to varu tikai nožēlot. Deviņdesmito gadu sākumā iznāca grāmata «Stāsti par mežu un cilvēkiem». Gribēju to svinīgi pasniegt savam senajam režisoram. «Zini, tagad nevaru, jāpaguļ slimnīcā,» viņš atraidīja manu uzmācību. …No Gunta atvadījāmies Jelgavas Baložu kapos mākoņainā pavasara pēcpusdienā. Mēģināju provizoriski saskaitīt pavadītājus, nekas nesanāca. Viņu bija simtiem – teātra ļaudis, kaimiņi, pilsētas kultūras darbinieki. Ar katru Gunta ceļi reiz bija krustojušies, atstājot pozitīvas emocijas.
