Kora pusdienas, cietumnieku atbrīvošana un citi studentiski notikumi.
Pirmajā aprīļa nedēļā un reizē arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes 70 gadu jubilejas gaidās turpinām publikāciju sēriju par Jelgavas studentu tradīcijām un nerātnajiem atgadījumiem. Līdz lielajām svinībām – 28. oktobrim – vēl atlikušas 207 dienas.Trīs kilometri pa pliko13. februāra «Novadiņā» publicējām aizraujošo Pārtikas tehnoloģijas fakultātes agrākās prodekānes Lilitas Ozolas stāstu par kādu bezbēdīgu atgadījumu astoņdesmito gadu vidū mācību un pētījumu saimniecībā «Jelgava». Toreiz pieci studenti, kuri bija norīkoti palīgdarbos uz burkānu lauka, kaili pārpeldēja Bērzes upīti un tādi paši gāja gandrīz trīs kilometrus līdz tiltam un pa otru krastu atpakaļ (lai sausā tiktu pie savām drēbēm). Redakcijai izdevās saistīties ar vienu no šā notikuma dalībniekiem – Juri. Viņš raksta: «Nevar jau visu atcerēties – pagājuši taču vairāk nekā divdesmit gadu. Mēs toreiz pat īsti nezinājām, kur tas tiltiņš atrodas, tādēļ ceļš iznāca garāks, nekā domāts. Diez vai tas pliko maršs bija saistīts ar derībām, vienkārši atpakaļ peldēt negribējās… Jautrība bija gan. Dziedājām dziesmas. Vietējais šoferis, kas brauca ar «gaziku», apstājās, izliecās no kabīnes un mums uzsauca: «Vot babi smejatsja budut!» (Nu gan sievas smiesies! – krievu val.) Taču «bābas», kopsaimniecības strādnieces, kas strādāja burkānu laukā, bija puritāniski audzinātas, «nostučīja» tik tālu, ka lieta aizgāja līdz rektoram… Laiki mainās, tagad sievietes maksā bargu naudu, lai tiktu uz čipendeilu šovu, spiedz un grūstās pie skatuves! Kopumā prodekānes stāsts bija patiess, taču medaļas otrā, mazāk pievilcīgā puse droši vien arī viņai aizmirsusies. Toreiz mums, pieciem studentiem, bija jāraksta paskaidrojumi un jālūdzas, lai neatskaita. Divus puišus tomēr atskaitīja, iespējams, nebija pietiekami pazemīgi lūgušies. Viens ir uzņēmējs zivju pārstrādē. Viņam ar humora izjūtu viss kārtībā, bet otrs pēc atskaitīšanas tika paņemts armijā, un par to ir cemmīgs vēl tagad.»Uz Tukumu pēc smukumaStudentu joki bieži ir orientēti uz meiteņu un puišu savstarpējām attiecībām, un tas savukārt saistīts arī ar nerātnu atkailināšanos. Studentu vīru kora «Ozols» atmiņās ir «negadījums», kad pie Tukuma estrādes kādai studentei, bukņījoties koristu burzmā, uz mirkli no ņiebura izlīda daiļa krūts. Dziedātāja to ātri ielikusi atpakaļ un tikpat ātri palūkojusies apkārt, kuri puiši šo jauko mirkli nebija laiduši garām. Visnotaļ simpātisks gadījums, taču dažkārt šī balansēšana uz pieklājības robežas bijusi visai nosacīta. Tas, piemēram, saistās ar Rīgas studentiem, kuriem šķiet, ka, atbraucot uz Studentu dienas svētkiem Jelgavā, jebkurā jomā var atļauties vairāk. Tā deviņdesmitajos gados, startējot Jautrākās un asprātīgākās augstskolas sacensībās, kādas galvaspilsētas augstskolas komandas puiši atkailinājās tik ļoti, ka beigās uz skatuves nostājās, piesegušies vienīgi adītām zeķēm, kurās bija ievietojuši savus vīriešu… Skatītāju zāles pirmajās rindās sēdošās meitenes griezušās šķērsām un skatījušās sānis. Kad kaimiņi ir cietumniekiAr Starptautiskās studentu dienas jautro un asprātīgo sacensībām deviņdesmito gadu beigās saistās stāsts arī par kādu citu Rīgas augstskolas puišu komandu. Viņi bija nolēmuši atveidot cietumniekus un savos svītrainajos skatuves tērpos saģērbušies jau galvaspilsētā. Atbraukuši uz Jelgavu, «cietumnieki» izkāpa Cukurfabrikas stacijā, un te, iespējams, nejauši, pa ceļam gadījās Pārlielupes cietums (to likvidēja tikai 2008. gada beigās). Studenti nostājās pie augstās dzeloņdrāšu un betona sētas un skandēja: «Brīvību mūsējiem!» Nav ziņu, ka kāds no piecsimt cietumā sēdošajiem būtu atsaucies, ar prieku uztvēris šos nelielā alus skurbulī teiktos tīri cilvēciskās solidaritātes vārdus. Taču cietuma apsardze, kas augsto sētu uzmanīja ne tikai no ieslodzījuma vietas, bet arī pilsētas puses, ziņoja policijai. Studenti, protams, negrasījās mest cietumniekiem savus mobilos telefonus vai veikt kādu citu noziedzīgu darbību, taču pēc valsts varas pārstāvju viedokļa tādai skandēšanai šis Garozas ielas posms nebija īstā vieta. Studentu asprāšu komanda jau laimīgi bija sasniegusi Pils salu un Studentu klubā reģistrējusi savu dalību sacensībā, kad negaidīti salā ieradās policija. Taujāja pēc «cietumniekiem», kas no šā fakta acumirklī kļuva «skaidri». Tomēr problēmsituācijas risinājums bija solīds – lieta līdz restēm vai sāpīgām soda naudām nenonāca. Pēc laiciņa gan uz Studentu klubu piezvanīja attiecīgās augstskolas rektors. Arī viņš līdzīgi policijai tika nomierināts, ka tas bijis vien pārpratums.«Ozolu» aizturēja «Mežābele»Viena no skaistākajām vīru kora «Ozols» tradīcijām ir kopīgi koncerti, sadziedāšanās ar sieviešu koriem. Tā pirms septiņiem pavasariem «Ozols» devās uz Skrundu pie «Sonātes». Diriģents Guntis Galiņš atceras: «Aizbraucām savlaicīgi. Izstaigājām Skrundu, un līdz kopmēģinājumam vēl palika stunda laika. Vīri izdomāja, ka varētu aiziet uz vietējo krodziņu paēst.» Jāpiebilst, ka tas ar savu nosaukumu «Mežābele» jau kopš Raimonda Paula popularitātes sākuma gadiem bija guvis plašu ievērību. Tā nu «Mežābeles» durvis vēra astoņpadsmit «Ozola» vīru. Viņi pasūtīja pirmo, otro ēdienu, kafiju. Pienāca kopmēģinājuma laiks, bet pasūtītās zupas, kartupeļi un kotletes vēl atradās virtuvē. Vīri jokoja, ka laikam jau tāda apmeklētāju pieplūduma dēļ saimniece aizgājusi uz vistu kūti pēc olām un saimnieks varbūt pat cūku kauj. Diriģenta pacietība gan bija galā. Viņš zvanīja vienam, otram koristam. «Tūlīt būsim!» Taču tikai tad, kad jau tuvojās koncerta laiks, vīri bija paēduši un kā brieži nodurtām galvām tuvojās estrādei. G.Galiņš bijis noskaities. Taču kopumā par koncertu atmiņas ir labas, un klāt arī mācība, ka «Mežābele» jau nav kāds masveida «makdonalds». Ja ienāk koris, nevajag iedomāties, ka stundas laikā varēs paēst. Pateicība no augšasReiz Viļņā «Gaudeamus» Baltijas studentu dziesmu un deju svētku priekšpēdējā rītā divi «Ozola» jaunekļi palūdza atļauju brīvsolī apskatīt vecpilsētu. Trolejbuss mierīgi ripoja lejā pa vienu no paugurainajām Viļņas ielām, kad piepeši puiši palūdza to apstāties. Iemesls? Ceļa malā viņi bija pamanījuši alus mucu. Tādai mantai taču nav jāmētājas, kur pagadās. Iespējams, tā bija izkritusi no kādas automašīnas, kas apgādāja krogus. Taču acīmredzot zaudējums nebija tik liels, ka pazudušo mantu tūlīt sāktu meklēt. Pēc brītiņa puiši iecēla mucu jau citā trolejbusā, kurš devās pretējā virzienā – uz studentu kopmītnēm, kur bija izmitinājies «Ozols». Sešdesmit litru alus tādā brīdī, kad daudziem gan naudas, gan alus rezerves bija izsmeltas! Strauji vairojās «Ozola» draugu pulks. Dziesmas nenorima ne tovakar, ne arī vilcienā līdz pat Jelgavai un Rīgai. Turklāt beigās dziedājuši vecie dziedātāji, jo jaunajiem balsenes bija ciet. Pieredzējušākie koristi šo alus mucas negaidīto parādīšanos skaidro ar pateicību «no augšas», ka 1988. gada vasarā «Gaudeamus» svētkos turpat Viļņā «Ozols» kopā ar citiem Latvijas studentu koriem pirmo reizi drosmīgi dziedāja «Dievs, svētī Latviju!» (savas himnas izpildīja arī igauņi un lietuvieši, kuru diriģents, himnai beidzoties, no pārdzīvojuma tika aizvests ar ātro palīdzību). «Ozola» vīri atzīst, ka pat valsts himnas vārdus tolaik nav īsti zinājuši. Turklāt neviens no latviešu studentu kopkora virsdiriģentiem nav uzņēmies diriģēšanu. Taču orķestris pavadījumam bijis gatavs, un himnu atskaņojumi izdevās.
