Starptautiskā ritmiskās mūzikas festivāla «Rīgas ritmi» noslēdzējas gods šogad pieder stilistiski daudzveidīgajai Džuljetai Robertsai, kas sevi apliecinājusi kā džeza, regeja, un soula dziedātāja.
Starptautiskā ritmiskās mūzikas festivāla “Rīgas ritmi” noslēdzējas gods šogad pieder stilistiski daudzveidīgajai Džuljetai Robertsai, kas sevi apliecinājusi kā džeza, regeja, un soula dziedātāja. Jau vairāk nekā 15 gadu Londonā dzimusī māksliniece ar savu “dziesmu stāstnieces” prasmi ielīksmo un izklaidē simtus un tūkstošus klausītāju. Robertsas talanta pazinēji iemīlējuši viņas dziesmas “Autumn Boy” (radās, kad viņa bija soliste grupā “Working Week”, “LA Mix”s We Shouldn”t Hold Hands In The Dark” (spilgts piemērs pārliecinošai darbībai deju mūzikā). Nesenāko veikumu vidū ir kopā ar Denisu Batistu sacerētā “Stop And Look Around”. Robertsa piedalījusies arī “Jazz Jamaica All Stars”Massive” albuma ierakstā. Viņa muzicēs klubā “Kaļķu vārti” svētdien pulksten 21.
Ja esat ar “funk” jaukta džeza cienītājs, piektdien pulksten 19 vai sestdien pulksten 23 kanālmalas terasē pie Kongresu nama noteikti aizejiet paklausīties mūsu pašu lieliskos “The Spirit Shadows”.
Valsts Mākslas muzejā līdz 1. augustam var apskatīt Ilzes Avotiņas personālizstādi “Mainīgi nemanīgais”. Tā veidota kā apmēram trīsdesmit gadu retrospekcija. Līdzās pēdējo gadu kompozīcijām kā konceptuāls konteksts eksponēti agrāko daiļrades periodu darbi, kuru tēmas palikušas nemainīgas. Ekspozīcijā iekļauti darbi no Valsts Mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, Kultūras fonda, Rīgas Domes, mākslinieces un privātpersonu kolekcijām. Tik plaša mākslinieces izstāde tiek sarīkota pirmo reizi. Glezniecībā Ilze Avotiņa ienāca septiņdesmito gadu beigās. Viņas izvēlēto tēmu loks – tuvu cilvēku portreti, figurālas kompozīcijas, vide, kurā māksliniece dzīvo, klusās dabas, pilsētas ainavas, akti. Pēdējos gados viņas kompozīcijās iešifrēta arī daudznozīmīga simbolika. 70. gadu beigām un 80. gadu daiļradei raksturīgas postimpresionistiskas klusās dabas, interjeru un portretu gleznojumi, kam piemīt intimitātes un ģimeniskuma noskaņas. 1992. gadā māksliniece sāka gleznot ar luminiscējošām akrila krāsām. Tieši krāsu lietojumā viņa atradusi sev raksturīgu stilu, kas balstīts kolorīta vizuālajā intensitātē un gleznojuma ņirboņā. Hēges zālē tiks eksponēta Kristīnes Luīzes Avotiņas fotogrāfiju kolekcija, kuru modelis ir viņas māte māksliniece Ilze Avotiņa.