Pērnais decembris jelgavniekiem nāca ar labu ziņu – atkal kāds no mūsējiem ticis augstā godā.
Pērnais decembris jelgavniekiem nāca ar labu ziņu – atkal kāds no mūsējiem ticis augstā godā. Proti, valodniece, akadēmiķe un profesore Dace Markus ievēlēta par Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas (RPIVA) rektori. Pirms dažām dienām viņa bija ienākusi redakcijā un labprāt piekrita intervijai.
Jelgavā esat dzīvojusi gandrīz trīsdesmit gadu. šeit veidota ģimene un auguši četri dēli, bet kur ir jūsu dzimtā puse?
Esmu no Ziemeļvidzemes – Alūksnes rajona, no malēniešiem, kas slaveni ar savu gaismas nešanu maisos un, manuprāt, ir īpatni un ļoti labsirdīgi cilvēki. Ģimenē augām četras māsas. Mūsu vecāki bija pedagogi vispirms Mārkalnes, pēc tam Ziemeru pamatskolā. Ļoti spilgti atceros, kā pārcēlāmies no Mārkalnes uz Ziemeriem. Mārkalnē bija puķu pļavas. Kādas tur bija puķes! Es nekad vairs mājas priekšā neesmu redzējusi tādu bezdelīgactiņu pļavu. Vasarā tur viss bija nosēts violeti rozīgs. Pavasarī ziedēja dzeltenas lauku puķes, ko saucām par cāļa galvām. Turpretī Ziemeros bija augsti mežiem klāti kalni, kas izskatījās drūmi. Taču tur es sāku slēpot. Tā man, pie Dēliņkalna augušajai meitenei, bija grūti iedomāties, ka Jelgavā gandrīz vienīgā vieta, kur mani bērni varēs laisties ar slēpēm, būs dzelzceļa uzbērums.
Kā kļuvāt par pedagoģi un valodnieci?
Domāju, ka tā ir vecāku ietekme. Gan tēvs, gan māte bija guvuši filologa izglītību. Dzīvē tā iznāca, ka mamma galvenokārt mācīja mūziku, vadīja korus un etnogrāfiskos ansambļus, bet tēvs – svešvalodas, uz to apguvi viņš bija īpaši apdāvināts. Ja es kopš bērnības nebūtu redzējusi, cik jauki ir skolā, cik daudz pedagogs var panākt, ja godprātīgi strādā, varbūt izvēlētos ko citu. Taču gluži neviļus sāku studēt valodniecību un arī pedagoģiju.
Droši vien jau šodien skaidra ir atbilde uz jautājumu, kuru augstskolu jūs vairāk saucat par savu – Latvijas Universitāti vai RPIVA?
Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis reiz par mani labvēlīgi ironizēja: “Jūsu sadalītā identitāte.” Latvijas Universitātē esmu studējusi gan pamatstudijās, gan aspirantūrā. Tur uzrakstījusi divas disertācijas un vēl aizvien esmu profesore. Baltu filoloģijas nodaļā gan bakalaura, gan maģistrantūras, gan doktorantūras programmās docēju priekšmetus, kas saistās ar fonētiku.
Pirms dažiem gadiem amatu apvienošanas kārtībā sāku strādāt par RPIVA zinātņu prorektori. Jura Stabiņa vadītajā augstskolas administrācijā diemžēl radās problēmas (par tām lai spriež tiesa), un 2003. gada oktobrī es no turienes aizgāju. Sākumā šķita, ka uz visiem laikiem, taču 2004. gada februārī mani palūdza atgriezties, pamatojot, ka krīzes situāciju varot novērst augstas klases profesionālis, kas pazīst RPIVA kolektīvu. Neliegšos – bija patīkami dzirdēt. Tā Ministru kabinets iecēla mani par šīs augstskolas rektora vietas izpildītāju. Kopš tā laika nomainījusies augstskolas administrācija, esam licencējuši un akreditējuši visas studiju programmas. Sākām atbalstīt tos docētājus, kuri citās augstskolās studē doktorantūrā. Mums ir vairāk par trešdaļu docētāju ar doktora grādu, tas profesionālai augstskolai ir labs rādītājs. Ja neuztur stingras prasības akadēmiskajā un zinātniskajā darbā, ļoti viegli ir nolaisties no augstskolas uz koledžas līmeni. Pacelties atpakaļ – daudz grūtāk.
RPIVA nupat Rīgas Latviešu biedrības namā atzīmēja desmit gadu jubileju. Mums ir ļoti labas pirmsskolas, sākumskolas un pamatskolas skolotāju studiju programmas, lieliski mūzikas skolotāji, strauji progresējoši psihologi un izglītības vadītāji. Mūsdienās augstskola nevar izdzīvot ar pedagoģiju vien. Tādēļ mums ir arī studiju programmas uzņēmējdarbībā ekonomistiem. RPIVA mācās apmēram četrarpus tūkstoši studentu. Zināms, ka augstskolām lielākā demogrāfiskā krīze gaidāma no 2007. līdz 2010. gadam. Domājām, kā šajā laikā saglabāt specialitātes, kas vēlāk atkal būs pieprasītas.
Kāda tagad ir jūsu saistība ar Jelgavu?
Jau divus gadus dzīvoju Rīgā. Kā pirms gadiem trīsdesmit, ieprecoties Jelgavā, man pietrūka Dēliņkalna, tā tagad Rīgā es izjūtu Jelgavas trūkumu. Jelgavā dzīvo talantīgi, ļoti atsaucīgi un vienkārši cilvēki: dēlu skolotājas, viņu bijušie skolasbiedri, draudzenes, sporta un kultūras dzīves organizētāji, profesori, gleznotāji, šuvējas, mazā veikaliņa “Galerija” simpātiskās pārdevējas, kaimiņi, draugi, mūziķi… Piemēram, Jelgavas dzelzceļa stacijā pie perona ir kiosks, kas izveidots par kafejnīcu un kur sasildīties, vilcienu gaidot. Pats vienkāršākais iekārtojums, pati lētākā kafija, bet pārdevēji tik sirsnīgi, ka patīkami iegriezties.
Jelgavas intelektuālo potenciālu, protams, balsta Latvijas Lauksaimniecības universitāte, tā ir liela vērtība arī pilsētai. Lai izdodas ieceres jaunajam rektoram Jurim Skujānam un viņa saimei!
Par sevi varu piebilst, ka mana dāvana Jelgavai ir un paliek latviešu un lietuviešu dzejas dienas, ko sadarbībā ar Jelgavas muzeju, Lietuvas un Latvijas Rakstnieku savienību, katoļu katedrāli un pilsētas vadību šopavasar rīkos jau ceturto gadu. Tas sākās ar darbošanos jaukā lietuviešu literatūras cienītāju pulciņā “Raktelis” (“Atslēdziņa”), ko vadīja pensionēta lietuviešu valodas skolotāja Janīna Skaruliene. Tajā piedalījās māksliniece Lolita Zikmane un citas ļoti patīkamas dāmas. Tagad man tam diemžēl vairs nepietiek laika.
Rietumu sabiedrībā pieņemts, ka sievietēm, kuras daudz sasniedz zinātnē vai biznesā, ir maz bērnu. Jūs esat četru dēlu māte, kā to izdevās apvienot?
Es brīnos, kāpēc zinātnieku ģimenēs retums ir daudz bērnu. Kad man auga pirmie divi puikas, rakstīju pirmo disertāciju, kad otrie divi – otro. Tas bija skaistākais laiks manā dzīvē. Tagad apstākļi ir vēl labvēlīgāki. Nav tik daudz jābrauc uz bibliotēkām un jālūdz, lai grāmatu iedod lasīt mājās, jo daudz ko var dabūt internetā. Turklāt, kad vecākie paaugas, viņi palīdz pieskatīt jaunākos. Man labā atmiņā ir tāds gadījums: virtuvē cepu pankūkas, un gultiņā sāk raudāt mazais Kārlītis. Pēkšņi viņš apklust. Izrādās, vecākais brālis Uldis pienācis klāt un iedevis brēcējam pasūkāt savu pirkstiņu… Savus un arī studentu vērojumus bērnu valodas attīstībā esmu apkopojusi 2003. gadā izdotajā grāmatā “Bērna valoda – no pirmā kliedziena līdz pasakai”. Grāmata, no vienas puses, ir kā piemineklis manam jaunākajam dēlam Dainim, kas gāja bojā autokatastrofā 2000. gada asiņainajos Jāņos. Tā daudzi viņa valodas piemēri dzīvo vēl pēc viņa.
Grāmatā publicēta arī kādas latviešu meitenītes pirmā kliedziena spektrogramma. To nevar uzskatīt par pētījumu, no kura izdarīt neapstrīdamus secinājumus. Taču esmu lasījusi par krievu un gruzīnu jaundzimušo kliedzieniem. Tie atšķiras. Domāju, ka kaut kas mazliet īpatnējs raksturīgs arī latviešiem.
***
No Daces Markus grāmatas “Bērna valoda – no pirmā kliedziena līdz pasakai”
Bērnišķīgumā atspoguļojas gan ļoti konkrēta, gan arī vispārināta, pat globāla uztvere. Tā kādu dienu māmiņa vedusi dēlu no bērnudārza mājās un prasījusi: “Janci, tev kāda meitene tavā grupiņā patīk?” Jancis ilgi nedomādams atbildējis: “Nevaru pateikt, jo neesmu vēl visu pasauli izstaigājis.”
*
Bērna valoda ir sadzīvisku problēmu spogulis. Tā jau trešo dienu pa radio tiek atskaņota dziesma “Raudāja māte, raudāja meita.” Mazā meitiņa, to klausoties, neiztur: “Nu kur tad atkal tas tētis aizgājis!”
*
Latvijā pēdējā laikā bieži mazākumtautību pārstāvji vēlas, lai bērni mācītos bērnudārzos latviešu grupiņās. Viena no studentēm pierakstījusi situāciju, kad Pēterītis centies izskaidrot grupiņā atvestajam krievu bērnam viņa nākotnes izredzes: “Miša, ja tu nerunāsi latviski, tu visu mūžu paliksi krievs.”
*
Vērojot sieviešu un vīriešu attiecības, četrgadīgo Lauru nodarbina bučošanās jautājums.
Laura: “Mam, Dāvis mani visu laiku grib bučot!”
Mamma: “Saki, ka tu negribi!”
Laura: “Bet ja nu man aizmirstas pateikt?”
*
Krievu valodnieki ir izpētījuši, ka bērni vispirms iemācās pareizi lietot dzīvas būtnes apzīmējošo lietvārdu dzimti. (..) Grūti pateikt, vai Daini bija ietekmējusi māmiņas runa, bet viņš bērnībā bieži lietoja frāzi “Es pati!”, tādējādi formāli runājot par sevi sieviešu dzimtē. Vairāk man šķiet, ka Dainis bija apguvis frāzi kā vienotu veselumu, iegaumējot tās nozīmi – darīt kaut ko bez citu piedalīšanās vai palīdzības.
