Ja rīta stundās pavēro automašīnas krustojumā starp Cenām un Dalbi, kur satiekas jaunā Rīgas šoseja ar veco ceļu, transporta plūsma Rīgas virzienā ir gandrīz nepārtraukta.
Ja rīta stundās pavēro automašīnas krustojumā starp Cenām un Dalbi, kur satiekas jaunā Rīgas šoseja ar veco ceļu, transporta plūsma Rīgas virzienā ir gandrīz nepārtraukta.
Statistikas «sausā» valoda
«Zemgales Ziņas» kādā darbdienas rītā laikā no pulksten 6.30 līdz 8.40 saskaitīja 670 vieglo vāģu plus 20 eksprešu – mikroautobusu. Katru darba dienu Rīgas virzienā no Jelgavas dodas 74 mikroautobusi ar aptuveni 1000 pasažieriem (sestdienās un svētdienās attiecīgi 59 un 56 mikroautobusi ar (apmēram) 890 pasažieriem).
Pūlas arī dzelzceļš: pa to uz metropoli ik rītu dodas liels pulks ļaužu. Dīzeļvilcienos Liepāja – Rīga un Reņģe – Rīga no Jelgavas uz Rīgu dodas 90 līdz 120 braucēju, bet elektrovilcieni darbdienās rīta stundās uz Rīgu pārvadā ap 1500 cilvēku.
Tādi ir pasažieru pārvadātāju dati un arī «Ziņu» novērojumi. Tie liecina, ka Rīga ik dienu kā liels nesātīgs organisms uzsūc sevī apkārtnes darbaspēku, lai vakaros ļautu atgriezties mājās. Turp un atpakaļ plūsma atgādina milža elpu, un šā milža vārds ir darbaspēka tirgus.
Bez šaubām, minētie skaitļi nebūt nav izcili precīzi. Turklāt tie neliecina par to cilvēku skaitu, kas no Jelgavas dodas uz Rīgu, lai strādātu.
Piemēram, liela daļa personīgo automašīnu tikai brauc Jelgavai cauri. Savukārt improvizēta aptauja maršruta mikroautobusu galapunktā Rīgā darbdienas rītā pulksten 9 liecināja, ka tikai 3 no 12 pasažieriem devušies uz darbu, pārējiem brauciena mērķis bijis cits.
Tātad, pasažieru mehānisks uzskaitījums dod visai miglainu priekšstatu par to, cik jelgavniekiem Rīga ir nozīmīga kā darba vieta. Bet tieši to «Ziņas» vēlējās noskaidrot.
Izrādās, kaut cik precīzas uzskaites nemaz nav. Aptuvenus skaitļus minēja gan Valsts ieņēmuma dienesta Jelgavas nodaļas vadītāja Daina Plone, gan Jelgavas Domes Ekonomikas attīstības nodaļas vadītāja Inta Slavinska, gan Centrālās statistikas pārvaldes nodaļas vadītājs Ervīns Reke. Šie skaitļi, protams, ļoti atšķīrās. Par to nav jābrīnās, jo katra iestāde veic uzskaiti (ja vispār to dara) un secina pēc savas metodes.Centrālā statistikas pārvalde (CSP), piemēram, pērn kārtējā darbaspēka novērtējumā (tāds tiekot veikts regulāri divreiz gadā – maijā un novembrī) noskaidroja: aptaujājot Jelgavā 141 nodarbināto, 114 jeb 81% no viņiem strādāja Jelgavā, 8 jeb 6% – Jelgavas rajonā, 19 cilvēku jeb 13% – citur. Tāpat, aptaujājot 135 nodarbinātās personas no Jelgavas rajona, izrādījās, ka rajonā darba vietas ir 108 cilvēkiem, Jelgavā strādā 19 un citur – 8 cilvēki. Jelgavas Domē par jelgavnieku nodarbinātību citviet ir visai aptuvens priekšstats, tika minēts, ka apmēram 1000 cilvēku strādājot Rīgā.
Savukārt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) esot principā vienalga, kur cilvēki strādā, galvenais, lai viņi maksātu nodokļus, tāpēc arī precīzus skaitļus nosaukt būtu grūti. Tomēr VID rīcībā bija šādas ziņas. Pavisam Jelgavā esot 59 000 darbaspējīgu iedzīvotāju. No kopējā strādājošo skaita (tas ir, no tiem, kas gūst ienākumus no algota darba) apmēram 85 līdz 87% strādā Jelgavā, bet pārējie 13 līdz 15% ir darba ņēmēji ārpus pilsētas, kurā dzīvo. Visvairāk (ap 4 līdz 5%) brauc strādāt uz Rīgu, ap 2% jelgavnieku strādā Bauskā un Bauskas rajonā, Dobelē un Dobeles rajonā darbs ir 3% jelgavnieku, bet pārējie strādā Jūrmalā un citās Latvijas vietās.
Lūk, laikam ir beidzot «uztaustīts» īstais cilvēku daudzums, kas atraduši darbu ārpus Jelgavas, – ap 15%. Tas nozīmē, ka vidēji katrs sestais septītais strādājošais jelgavnieks savu darbu pārdod citur. Te vietā ievērot Plones kundzes lūgumu uzsvērt, ka pilsēta no tā neko nezaudē.
Tomēr «Ziņas» interesēja, kas tad mudina cilvēkus doties darba meklējumos citur.
Bezdarbs – draudi pilsētai
Šoreiz atstāsim «aiz kadra» ļaunumu, ko bezdarbs nodara cilvēka personībai.
Izstrādātajā un par ikdienas darba orientieri kalpojošajā «Jelgavas pilsētas ekonomikas attīstības koncepcijā» ir bezmaz vai kriminālromāna cienīga nodaļa «Draudi pilsētas attīstībai». Pieņemot, ka daži skaitļi ir neprecīzi un novecojuši (koncepcija datēta ar 1998. gadu), tomēr dažas rindkopas vērts citēt kaut vai tālab, lai rastos vispārējs priekšstats par iedzīvotāju nodarbinātības cēloņsakarībām ar neskaitāmām citām sociālekonomiskām norisēm.
«Ar katru gadu palielinās iedzīvotāju ienākuma nodokļa loma pilsētas budžeta veidošanā, jo tas kļuvis par noteicošo. Pieaugošais bezdarbs šajā gadījumā būtiski pasliktina pilsētas finansiālo stāvokli.
Strauji pieaug maznodrošināto iedzīvotāju skaits.
Strauji pieaug arī «dzīvo vecāku bāreņu» skaits, 1994. gadā Jelgavā izveidoja bērnu namu ar 79 vietām, (..) papildus tām pilsētā veidojas jauna bērnu kategorija – «mazgadīgie bezpajumtnieki». Pieaug noziegumu skaits, ko izdarījuši nepilngadīgie. (..) sabiedriskās organizācijas mēģina problēmu risināt, veidojot nakts patversmes, taču nopietnu darbu uzsākt nav iespējams finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ.
(..) Jelgavā ir augstākais noziedzības līmenis starp valsts nozīmes pilsētām (0,88 % no visiem iedzīvotājiem izdara noziegumus) un viens no zemākajiem atklāto noziegumu līmeņiem.
(..) starp valsts nozīmes pilsētām Jelgavā ir vislielākais iedzīvotāju īpatsvars darbspējas vecumā, bet savukārt viszemākā to nodarbinātība. No visiem iedzīvotājiem darbaspējas vecumā 53,4% ir bez nodarbošanās.»
Aina tiešām drūma, un var mierīgi pievienoties koncepcijas autoru bažām, ka var «tikai prognozēt, kā pieaugs šo sociālo faktoru īpatsvars» un kurā brīdī pilsētā notiks «sociālais sprādziens», ja savlaicīgi netiks atdzīvināta pilsētas ražošanas sfēra.
Problēma ir gana smaga un kompleksa, lai to vienā publikācijā aplūkotu no visām pusēm. Šoreiz «Ziņas» vēlējās noskaidrot, vai tas, ka daļa jelgavnieku strādā citur, ir labi vai slikti, vai šī tendence attīstīsies, kam tas izdevīgi, un vispār – kāda paredzama pilsētas tuvākā nākotne?
Tātad, apmēram 13 līdz 15% jelgavnieku, nevarēdami atrast darbu savā pilsētā ar totāli sagrauto rūpniecību, diendienā mēro ceļu uz Rīgu, Dobeli, Bausku, Jūrmalu un citurieni, lai nopelnītu iztiku sev un ģimenēm.
Objektīvi pilsētai tas ir izdevīgi – nav jānopūlas ar jaunu darba vietu radīšanu, atkrīt raizes vismaz par daļas cilvēku nodrošināšanu ar darbu un iztiku.
Pasaulē nav nekas jauns un neparasts, ka darba vieta lielākā vai mazākā mērā nošķirta no dzīves vietas. Diezin vai ir patīkami dzīvot rūpnieciski attīstītā rajonā. Tā kā iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek novirzīts cilvēku dzīvesvietas pašvaldībā, faktiski shēma «dzīvo vienā, strādā citā vietā» ir visai veiksmīga un pat perspektīva.
Tiesa, atzīst Jelgavas Domes Ekonomikas attīstības nodaļas vadītāja I.Slavinska, ja pilsēta objektīvu faktoru dēļ nevar pienācīgi attīstīt ražošanu, maksimāli jācenšas piesaistīt iedzīvotājus, radot viņiem pieņemamu, patīkamu dzīves vidi. Pašreizējā posmā visvairāk nepieciešams attīstīt paralēli divas nozares – satiksmi un dzīves vides kvalitāti. To, protams, kavē komunālās saimniecības nesakārtotība, problēmas ar Siltumtīkliem…
Jau tagad Dobele un Bauska attīstībā, investīciju piesaistē apsteigušas Jelgavu. Tam gan ir arī izskaidrojums: «mazie» ātrāk, straujāk aug, savukārt Jelgavas bijušie lielie rūpniecības monstri – RAF, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, Mašīnbūves rūpnīca, «Larelini» un citi – «grimuši» tik dziļi, ka to nekas nespēj atsvērt… Uzņēmumi likvidēti, bet cilvēki palikuši. Viņi nav vainojami, ka pilsētā pirms gadiem 20 nomitināti. Ļoti lēnām un pamazām rodas jaunas darba vietas, tāpēc, acīmredzot, ir tiešām labi, ka daļa iedzīvotāju atrod darbu citur.
Velns nav tik melns?
Tātad darbaspēka migrācija normas robežās nav nekas «neveselīgs», kamēr neizraisa nevēlamas deformācijas ar grūti prognozējamām sekām. Šķiet, Jelgavai tas nedraud. Drīzāk problēma ir ar tiem bez darba palikušajiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevar vai nevēlās strādāt vai vispār meklēt darbu citur, bet kuriem arī Jelgavā darba nav. Kopumā jūlijā oficiāli pilsētā bija reģistrēti 3617 darba meklētāji, no viņiem 3497 piešķirts bezdarbnieka statuss.
Jāpiekrīt, ka darbu Rīgā vai citviet meklē un atrod galvenokārt enerģiskākie un kvalificētākie speciālisti. Jelgavas bezdarbnieku rindas veido arī daļa samērā neuzņēmīgu cilvēku. Tas jaušams gan Valsts nodarbinātības dienestā (VND), gan arī Jelgavas Biznesa iniciatīvu centrā (BIC) – šī pasivitāte, vēlēšanās iet vieglāko ceļu. Lai gan (kārtējoreiz – finansu trūkuma dēļ) ierobežoti, tomēr VND un BIC organizē tā dēvētās «relaksācijas grupas», kur bezdarbniekiem sniedz «starta» zināšanas darba meklējumiem, biznesa pamatos, darba likumdošanā un līdzīgās disciplīnās. Bet paradoksāli: šo iespēju izmanto tikai retais. «Lieciet mani mierā, maksājiet pabalstu un – āmen!» – tāda diemžēl ir vairuma attieksme.
Jelgavā, tāpat kā citur Latvijā, ļoti liela problēma ir tā, ka cilvēkiem, kuriem nav darba, kuriem faktiski nekas nepieder, nav nekādu iespēju saņemt kredītu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Šai ziņā nepieciešams daudzkārt lielāks valsts atbalsts.Izeju varētu rast, kā tas ir, piemēram, Lietuvā. Tur arī knapinās ar mazumiņu, tomēr Lietuvas valdība atradusi iespējas (izveidojot īpašu fondu) kreditēt individuālo uzņēmējdarbību. Tur bezdarbnieki bez maksas mācās kursos, kuru beigās reālā biznesa plānā aizstāv kādu savu nelielu biznesa ideju. Pēc tam tiek izsniegts kredīts attiecīgās uzņēmējdarbības uzsākšanai, ko gada laikā pamazām atmaksā. Summas nav lielas, tomēr pietiekamas, lai dotu sākotnējo «grūdienu» uzņēmējdarbības uzsākšanai. Bieži vien tam nepieciešamas pavisam nelielas summas, un cilvēkā mostas iniciatīva turpmākiem, jau platākiem, soļiem.
Jelgavā darbojas jau minētais Biznesa iniciatīvu centrs. Tur var saņemt konsultācijas, palīdzību biznesa plānu veidošanā, arī grāmatvedības pakalpojumus. Tiesa, par samaksu. Pašvaldība BIC palīdzēt nekādi nespējot, jo pašai ir šausmīgs finansu deficīts…
Jelgavas Domes Ekonomikas attīstības nodaļas speciālisti bija izstrādājuši svētīgu sistēmu, kas paredzēja nodokļu atvieglojumus par jaunu darba vietu radīšanu. Tomēr valdība skaidri lika manīt, ka valsts ar šādu «labdarību» nenodarbosies, ka tas ir pašvaldības ziņā – atļauties neiekasēt (piemēram, īpašuma) nodokļus pilnā mērā, jo nodokļu izlīdzināšanas fonds starpību šajā gadījumā nesegšot. Kaut gan valsts no tā tikai iegūtu.
Publikācijas mērķis bija vienīgi pasekot darbaspēka migrācijai Jelgavā. Taču ekonomika, finanses, sociālais un arī politiskais fons ir savstarpēji tik cieši savijušies, ka veido vienu veselu nodarbinātības problēmu valstī, kuras sastāvdaļa ir arī Jelgava. Tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās, bet kuru var vērst mazāk sāpīgu.
Jā, Rīga arvien vairāk «izplešas». Jāatzīst, ka Jelgava faktiski jau ir Rīgas satelītpilsēta. Tāds kā «guļamvagons». Bet arī vagoni mēdz būt dažādi. Neviens jau laikam negrib vizināties un nakšņot lopu vagonos, drīzāk jau ērtos «mīkstajos» vagonos. Iedzīvotāju ienākuma nodoklim nonākot pilsētas budžetā, iespējams (un ir svarīgi) pilsētu veidot par tīkamu dzīvošanai. Savukārt nokļūšana darbā – lai arī citā pilsētā – jāpadara maksimāli ērta, sakārtojot transporta satiksmi. Tādā gadījumā šā raksta sākumā minētie skaitļi vairs nešķitīs tik pārmērīgi. Pasaule piedzīvojusi ne to vien.
