Ar interesi svētdienas vakarā noskatījos LTV 1 «Panorāmā» sižetu par Rīgu kā tūristu iecienītu pilsētu.
Ar interesi svētdienas vakarā noskatījos LTV 1 “Panorāmā” sižetu par Rīgu kā tūristu iecienītu pilsētu, kas kārtējo reizi apstiprināja manas domas – daudzi ārvalstnieki Latviju uzskata nevis par arhitektoniski un vēsturiski interesantu valsti, bet atklājuši šeit neierobežotas nakts dzīves iespējas. Ja tā turpināsies, mēs patiešām kļūsim par seksa tūrisma industrijas iecienītu pieturas punktu (ja tā nav jau tagad). Vai tas ir pats sliktākais? Laikam jau ne, jo kaut kāda ienākumu daļa nonāks arī valsts kasē, taču diemžēl nepamanīti paliks citi Latvijas jaukumi. To vietā stāsies tikai izskatīgas mīlas verdzenes, kas naudas dēļ gatavas uz visu.
Pastaigājoties pa Vecrīgas un tai tuvējām ielām, pamanāms, ka daudzviet greznajos, senlaicīgajos namos izvietojušies naktsklubi ar striptīzšoviem (un ne tikai), kas ar spilgtajiem un uzkrītošajiem uzrakstiem tā vien aicina izbaudīt citādu dzīvi. Kad ieliņas sāk slīgt nakts tumsā, “naktstauriņi” sastopami ne tikai telpās, bet arī uz ielām, kur viņu aicinošos ķermeņus var aplūkot ne tikai ārzemnieki, bet arī vietējie (daudzreiz tikai, lai pasiekalotos).
Bet tā ir seksa biznesa redzamā daļa. Vajag tikai palūkoties internetā, lai pa īstam aptvertu šā biznesa vērienīgumu. Gandrīz katrā kaut cik normālā saunā vai bārā pieejamas meitenes ikvienai gaumei, turklāt cenas pie mums ir krietni zemākas par tām, kādas par tādiem pakalpojumiem savā valstī jāmaksā rietumu tūristam. Turklāt mūsu meitenes ir izskatīgākas, bet piedāvāto pakalpojumu klāsts – plašāks.
Nu par diezgan ierastu kļuvusi vīriešu prostitūcija, jo arī turīgas dāmas vēlas izklaidēties. Un kur tad vēl homoseksuālie vai biseksuālie vīrieši!
Savulaik, kad vadāju ārzemju tūristus pa Vecrīgu un stāstīju viņiem galvaspilsētas vēsturi, nereti kāds no viesiem klusi man pajautāja, kā šeit ir ar meitenēm vienai naktij. Tolaik pa īstam nemācēju atbildēt, kur viņas meklēt, tāpēc ieteicu apjautāties apkalpotājiem viesnīcā vai kādā bārā. Un parasti šāda apjautāšana beidzās ar panākumiem. Nākamajā rītā pa ausu galam gadījās dzirdēt, ka tūristi jauki pavadījuši nakti kopā ar vairākām meitenēm, turklāt tas viss izmaksājis lēti – dažas pudeles šampanieša un 100 vācu marku. Tagad gan tas prieks kļuvis dārgāks, taču naivi cerēt, ka “apgriezieni” gājuši mazumā.
Protams, nav uzreiz jānosoda ārzemju viesu vēlmes un mūsu cilvēku alkas nopelnīt uz viņu vai, precīzāk sakot, viņu primāro instinktu rēķina, jo ne velti prostitūcija ir viena no senākajām profesijām, kas diez vai kādreiz beigs pastāvēt (ja vien reālas sievietes neaizstās kibernētiskās, kas spēs daudz vairāk un izmaksās krietni mazāk). Bēdīgi, ka reklāmu par nakts izklaidēm netrūkst, tās sastopamas uz katra soļa, sākot ar lidostas pasažieru sagaidīšanas zāli un pat ārzemēs pieejamiem katalogiem par Latviju. Toties ir ļoti maz informācijas par citām nozīmīgām lietām un vietām. Tam gan ir objektīvi iemesli, proti, valdībai nav tik daudz līdzekļu kā seksa un izklaides industrijas pārstāvjiem, lai nodrošinātu pietiekamu reklāmu, tāpēc laikam jau vismaz vēl kādu laiku nāksies samierināties ar to, ka esam kļuvuši par mīlas meku vientuļiem (un ne tikai) ārzemju vīriešiem. Un, kas zina, varbūt ar laiku tieši šie ārzemnieki mūs padarīs par plaukstošu valsti ar lieliem ienākumiem no tūrisma industrijas.
