Esmu bijusī jelgavniece, pensionēta skolotāja, taču saites ar šo pilsētu ir ļoti ciešas, jo tur dzīvo mani bērni un mazbērni.
Esmu bijusī jelgavniece, pensionēta skolotāja, taču saites ar šo pilsētu ir ļoti ciešas, jo tur dzīvo mani bērni un mazbērni.
Kopā ar savu desmitgadīgo mazbērnu apmeklējām Spīdolas ģimnāzijas atvērto durvju dienu. Biju daudz laba par šo skolu dzirdējusi, arī par audzēkņu vērā ņemamajiem panākumiem dažāda mēroga konkursos un olimpiādēs. Ar apbrīnu vēroju, cik atraktīvi un droši bija skolēni. Ar kādu degsmi par savu skolu un sevi viņi stāstīja viesiem, ka tā ir tradīcijām bagāta mācību iestāde, kur valda absolūta uzticēšanās starp skolotājiem un bērniem.
Arī mans desmitgadīgais mazbērns ir cītīgi visus šos gadus mācījies, lai iestātos šajā skolā. Bet, ak, vai! Izrādās, Izglītības likumā ir punkts, kurā teikts, ka rīkot konkursu uzņemšanai 5. klasē ir aizliegts un vecākiem jāstāv «dzīvajā» rindā. Nu ko, varēsim atsvaidzināt dažas varbūt jau aizmirstas padomju laika izjūtas, tikai šoreiz, nevis stāvot rindā pēc desas luņķa vai zeķbiksēm, bet pēc izglītības – pēc vietas skolas 5. klasē! Zinu, ka mana mazbērna vecāki aizņemtības dēļ to nevarēs darīt. Man kā pensionārei brīvā laika ir daudz. Esmu ar mieru pie skolas pavadīt un Raiņa parka lakstīgalās klausīties visu iepriekšējo nakti. Tikai par vienu mani māc bažas. Vai tad, kad skolas durvis tiks atslēgtas, varēšu konkurēt skrējienā pa skolas kāpnēm ar gados jaunākajiem vecākiem? Domāju tā: ja rinda, tad rinda, ja jāstāv, tad jāstāv, tikai, lūdzu, lai Jelgavas Izglītības nodaļas vadība nodrošina pašvaldības policijas klātbūtni tā saucamajai kārtības nodrošināšanai!
Vai jūs, piemēram, varētu iedomāties situāciju, ka Emīla Dārziņa Mūzikas skolā tiek uzņemti pirmie četrdesmit «dzīvajā» rindā stāvētāji, bet patiešām labi un talantīgi bērni paliktu uz ielas? Protams, dārziņskola ir speciāla skola, savukārt Spīdolas ģimnāzijai šāda statusa vēl nav. Tajā varētu mācīties talantīgākie bērni, bet pieprasījums pēc šīs skolas ir daudz lielāks par tās piedāvāto vietu skaitu. Tātad jābūt kaut kādam civilizētam šīs problēmas risinājumam. Un te nu jādomā visiem kopā. Jau skaidri redzams, ka ar savu izglītības sistēmu desmit gados esam braukuši no viena grāvja otrā. Tad ar steigu vajag pārņemt rietumu vērtēšanas sistēmu, tad sākumskolā bērnus vērtēt nevar nemaz, jo tā, lūk, būšot psiholoģiska trauma! Bet vai desmit gadu vecam bērnam, kas labi mācās, piedalās konkursos, olimpiādēs un patiešām grib mācīties izraudzītajā skolā, psiholoģiska trauma nebūs tad, ja viņš vai viņa vecmāmiņa neiekļūs tajos četrdesmit «dzīvajā» rindā stāvošajos?
Par šādu uzņemšanas kārtību lielu neapmierinātību varēja just arī pārējo vecāku vidū. Skolā konkursa vai pārrunu veidā vai sauciet, kā nu gribat, būtu jātiek patiešām tiem, kas to ir pelnījuši.
Ar patiesu cieņu – Bērziņa Ogrē
