Modernajā pasaulē pieņemts, ka infrastruktūra tiek pieskaņota cilvēka vajadzībām, šajā gadījumā – palielinoties automobiļu skaitam, tiek būvēti arvien jauni ceļi, tilti un maģistrāles.
Modernajā pasaulē pieņemts, ka infrastruktūra tiek pieskaņota cilvēka vajadzībām, šajā gadījumā – palielinoties automobiļu skaitam, tiek būvēti arvien jauni ceļi, tilti un maģistrāles. Pēckara periodā inženieri nolēma iet vieglākās pretestības ceļu un automašīnas pielāgot infrastruktūrai, proti, ražot izcili maza izmēra braucamrīkus.
Itālijas kompāniju «Isetta» nodibināja tūlīt pēc Otrā pasaules kara, un tā ražoja motorollerus (skūteri) un divtaktu motociklus. Līdz ar acīmredzamajām pārblīvētības problēmām uz ceļiem radās doma iekarot savu vietu arī autotirgū, okupējot tobrīd vēl brīvo nišu – izteikti maza izmēra braucamie ar izcilu manevrētspēju un minimāliem ekspluatācijas izdevumiem.
Tā 1953. gadā dzima «Isetta Velam» – automobilis, kas tuvākajos gados pārsteidza ar virkni vairāk nekā dīvainu elementu. Vispirms jau līdzās olveidīgajai formai izbrīnu raisīja riteņu skaits – tolaik bija ierasts automobili redzēt ripojam uz četriem, taču acu priekšā stāvēja eksemplārs, kam «pietika» ar trim. Dīvaina bija durvju konstrukcija. Absolūtu fiasko piedzīvoja tie, kas mēģināja mašīnā iekļūt no sāniem, jo pamatīgas problēmas sagādāja durvju atrašana – nevar jau atrast to, kā nav…. Iekāpšana bija paredzēta no priekšas pa vienīgajām vērā ņemamajām durvīm, kuras uz virsbūves bija sastopamas un kuru iekšpusē bija piestiprināta arī… stūre.
Uz manevrētspēju liktās cerības sevi attaisnoja ar uzviju – tikai 225 centimetrus garais «burbuļauto» varēja trijos eksemplāros noparkoties vietā, kas citkārt bija pietiekama tikai vienam vidusmēra automobilim. Arī minimālais dzinēja izmērs (236 kubikcentimetri) un no tā izrietošais ekonomiskums tā laika patērētājiem bija kā ūdens lāse tuksnesī – pārdzīvojot Suecas krīzi, Lielbritānijā bija noteikti degvielas ierobežojumi, un šis apstāklis «Isetta Velam» pārdošanas rezultātus tikai uzlaboja. Kaut arī tam bija nepievilcīgs, taču auto uzbūvei un izmēram adekvāts maksimālais ātrums (80 km/h), «Velam» savus pircējus atrada lielākajā daļā Eiropas, līdz ar to likumsakarīga bija arī tā ražošana Lielbritānijā, Beļģijā, autorūpniecības lielvalstī Vācijā, kā arī Francijā, kur šis modelis piedzīvoja vērā ņemamus uzlabojumus dizaina jomā – vienlaidus spārnu visas virsbūves garumā nomainīja vēl izteiktāka pašas virsbūves «noapaļošana» un minispārni virs priekšējiem riteņiem, turklāt tika veiktas arī manipulācijas ar priekšējiem lukturiem.
Savukārt Vācijā piecdesmito gadu otrajā pusē autobūves granda BMW inženieri pievērsās gaitas īpašību uzlabošanai, jaunu, klusāku dzinēju modifikāciju izstrādei un līdz ar to arī salona trokšņu samazināšanai.
«Isetta» uzvaras gājiens apsīka sešdesmitajos gados, kad, redzot mazā spoka panākumus, tirgū aizvien straujāk sāka ienākt konkurenti, no kuriem tobrīd nopietnākais un vienlaikus arī šodien pazīstamākais ir neviens cits kā «Mini» (tas pats «bīnmobīlis»).
Pieminēšanas vērts notikums «Isettas» sakarā ir arī savdabīga rekorda uzstādīšana 1957. gadā, kad īpaši sacīkšu vajadzībām radīts modelis laboja četrus rekordus klasē līdz 250 kubikcentimetriem. Viens no jaunajiem rekordiem bija brauciens triju stundu garumā ar ievērības cienīgu vidējo ātrumu – nepilniem 120 kilometriem stundā.
