Lai Jelgavas iedzīvotāji no Neretas ielas 10. nama un apkārtējām privātmājām nokļūtu Cukurfabrikas dzelzceļa stacijā, pa ceļam jāšķērso savi četri pieci sliežu pāri. Nav brīnums – Jelgava ir viens no lielākajiem un rosīgākajiem dzelzceļa satiksmes mezgliem Baltijā. Ceļš nav ilgs – vidēji ātrā solī līdz vilcienam iespējams tikt desmit minūtēs.
«Vai traks! Puika, nelien!»
Pa sliedēm visos virzienos ļoti bieži braukā vilcieni – gan lokomotīves, gan milzu kravas vilcieni ar vairākiem desmitiem vagonu. Tieši dubultais sliežu ceļš, kas paredzēts kravas vilcieniem Jelgavas – Krustpils maršrutā, gandrīz katru dienu sagādā problēmas cilvēkiem, kas steidzas uz staciju. Uz šā ceļa vilcieni mēdz apstāties – tie nobrauc nost no dzelzceļa tilta un apstājas pie pārbrauktuves, kur tiem deg sarkanā gaisma – tālāk nedrīkst. Vai nu pārbrauktuve ir aizvērta, vai tiek gaidīts vilciens no pretējās puses. Iespējama arī apstāšanās pretējā virzienā – kad uz blakus sliedēm tiek gaidīts pasažieru vilciens Rīga – Jelgava (tam, protams, ir prioritāte), tāpēc kravas vilcieniem jāstāv. Pēc piecām, desmit, citkārt divdesmit minūtēm vai pat pusstundas vilciens dobji ietaurējas un lēnām un smagnēji atkal sāk kustību. Visu šo laiku pie bruģētās pārejas, kas ir tiešākais ceļš uz staciju, pulcējas ļaudis.
Ja vilciens apstājas priekšā taisni tai brīdī, kad darba cilvēki steidzas uz Rīgu, pastāv pavisam reāla iespēja nokavēt savu vilcienu. Ja tas priekšā stāv tad, kad cilvēki atgriežas mājup – vairs nav no svara, vai no Rīgas vai Jelgavas –, atkal var nākties tur stāvēt un gaidīt, gaidīt, gaidīt. Šādos brīžos cilvēku reakcija ir dažāda: visbiežāk tie, kas steidzas, mēģina apiet vilcienam apkārt – tas nozīmē lavīšanos pa akmeņaino uzbērumu savu četru līdz astoņu vagonu garumā. Ja paveicas, tad ir diezgan reāla iespēja paspēt uz savu pasažieru vilcienu. Citi rezignēti stāv un gaida, kad vilciens atkal sāks kustēt. Bet vēl citi izlien tam pa apakšu. Bīstami? Jā, ļoti bīstami. Semafors gan rāda sarkano gaismu, un ir diezgan droši, ka vilciens kustību nesāks, bet ja nu? Ja nu tomēr riteņi noraustās? Saltos ziemas vakaros itin bieži gadās redzēt, ka pie garas vagonu virtenes stāv gados vecāki ļaudis un daži skolasbērni. Pusauga vecuma jaunieši jau sen izlīduši pa apakšu. Citi devušies mājup pa apkārtceļu – tas ir par kādu kilometru, pusotru garāks. Vēl citi lēnām tuntuļo pa sniegoto uzbērumu. Ik pa brīdim tantes brīdinoši uzsauc: «Vai traks! Puika, nelien!», «Вот, глупец! Вот, обормот!»
Kāds ir risinājums?
Ja depo rajona iedzīvotāji strādā Rīgā un darbs sākas deviņos, daudzi izvēlas vilcienu pulksten 7.33 vai kādu agrāku. Ceļam uz staciju tiek veltītas desmit, piecpadsmit minūtes. Vai vajadzētu iziet krietni agrāk? Atvēlēt tam pusstundu, rēķinoties, ka priekšā stāvēs vilciens? Vēl vairāk laika? Doties uz agrāku vilcienu? Izvēlēties apkārtceļu? Tieši iespēja doties uz staciju pa apkārtceļu pie oficiālās pārbrauktuves bijusi Jelgavas pašvaldības oficiālā atbilde uz iedzīvotāju sūdzībām par nepatīkamajām situācijām, kādās daudziem cilvēkiem gandrīz ik dienu nākas nokļūt vilcienu dēļ. Atrisināt to iespējams arī radikāli citādi – ne visi vilcienbraucēji sabiedrisko transportu izvēlas finansiālo apsvērumu dēļ, galu galā, uz Rīgu var doties arī ar mašīnu.
Ja kādu iemeslu dēļ vilciens tiek nolikts priekšā gājēju pārejām uz pasažieru vilciena pieturu Olainē, to mēdz pat atāķēt – nebūtu taču labi, ja šāda iemesla dēļ braucamo nokavētu itin visi, kas uz staciju dodas no pilsētas puses. Arī Cukurfabrikas stacijā kravas vilciens reiz nostājās priekšā ceļam, ko nokļūšanai uz staciju izmanto iedzīvotāji no Cukurfabrikas apkaimes un citiem mikrorajoniem, – uz pasažieru sliedēm! Bet vilciens uz Rīgu iet no otras perona puses. Cilvēki rāpās pāri vagoniem, lai paspētu uz savu vilcienu, bet daļa tā arī palika stāvam pie pārbrauktuves. Jau tās pašas dienas vakarā tika publicēta sūdzība vienā no Latvijas lielākajiem ziņu portāliem, cilvēki šausminājās un juta līdzi, un sauca, ka tā taču nedrīkst! Bet tas bija izņēmums, lielākā daļa Cukurfabrikas pasažieru uz vilcieniem tiek savlaicīgi un bez problēmām. Tikai ne tie, kas nāk no depo puses, – tie ir iemanījušies jau no ļoti liela attāluma izdzirdēt vilciena dunoņu, tie zina, kad ir laiks pielikt soli, lai paspētu pārskriet pāri sliedēm, tie zina, kāda ir sajūta, kad jāiet pa vidu diviem milzu vilcieniem, kad no vienas puses smako pēc gāzes, bet otrā pusē lielā ātrumā traucas vagons pēc vagona, tie rezignēti nopūšas, kad no rīta, iznākot no mājas, uz sliedēm ierauga stāvam kārtējo vilcienu.
Tikai brīdinoša zīme
Risinājums noteikti būtu uzbūvēt kāda veida gājēju pārēju virs sliedēm. Jā, tas nebūtu lēts projekts, taču tad vairs nenāktos redzēt cilvēkus, kas, bīstoties nokavēt darbu vai pēc ilgas darba dienas Rīgā vai kur citur, ļoti alkst nokļūt mājās un nav ar mieru gaidīt kārtējo nezināmo laika periodu. Šādas gājēju pārejas tur nav, bet iedzīvotāji ir pateicīgi kaut par to, ka pirms pusotra gada tika salabotas akmens kāpnītes, kas ved uz uzbērumu, – pirms tam tajā vietā ziemās varēja šļūkt kā pa slīdkalniņu. Pagaidām iedzīvotāju labā tur ir nolikta brīdinošā zīme: «Sargies vilciena!» ◆
