Jūnijs Latvijā nāk ne vien ar saulgriežu noskaņām, bet arī ar sērām par saviem tautiešiem, kam 1941. gada vasaras pilnbriedā sākās mokpilns sāpju gājiens pa skarbajiem Sibīrijas ceļiem.
Jūnijs Latvijā nāk ne vien ar saulgriežu noskaņām, bet arī ar sērām par saviem tautiešiem, kam 1941. gada vasaras pilnbriedā sākās mokpilns sāpju gājiens pa skarbajiem Sibīrijas ceļiem.
Kā šodien jūtas viņi, skarbos ceļus izgājušie? To jautājām represēto apvienības «Staburadze» vadītājam Ilmāram Uzānam, kurš kopā ar vecākiem un divām māsām Krasnojarskā, bet pēc tam Ziemeļos aiz polārā nonāca tikko pilngadību sasniedzis. Viņam svarīga liekas apkārtējo izpratne par tālaika norisēm. Nebija neviena, kam būtu secen gājis bads, kad neko labāku par sapuvušām, sadalīties sākušām zivīm nevarēja iedomāties. Kad mēģinājumus nopļautā laukā salasīt nokritušās vārpas pārtrauca nagaikas cirtieni.
Sirmajiem vīriem un sievām ir skumji, kad piemiņas reizēs vairāk sastopas vien vienaudžu skatieni. Retas jo retas ir jauniešu rindas, arī skolu interese par savas valsts un tautas vēstures lieciniekiem ir rezervēta. Nav izprotami, kā skolas bērni var nezināt, kas ir Baigais gads,14. jūnijs un citas Latvijas likteņdienas.
Arī saskarsmē ar pašvaldībām nākas piedzīvot vienaldzīgu attieksmi. Baigajā gadā vēl pirms 14. jūnija 30 Jelgavas 1. vidusskolas un valsts tehnikuma audzēkņi tika arestēti. Latvijā pēc gadiem atgriezās tikai divi. Piemiņas plāksni vienas skolas jauniešiem par saviem līdzekļiem uzstādīja kāds tuvinieks. Tālāk par solījumiem no varas vīru puses nav sagaidīts arī to upuru piemiņas iemūžināšanā, kas aprakti bezpersoniskajā izsūtījuma zemē.
Savulaik padomju iekārtā jutos kā otrās šķiras pilsonis, arī šobrīd tāds jūtos. Galvenais, ka tīri psiholoģiski nekas nav mainījies. Tādu brīvu Latviju, kad bagāto slānis nepārsniedz piecus procentus, kad tikai šprices vīri diktē prihvatizācijas gaitu, bet citi spiesti rakņāties pa miskastēm – neatzīstu, tik kritisks ir staltā un dzīves rūdītā vīra skats.
