Bankrots biznesā ir normāla parādība. Tomēr katrā atsevišķā gadījumā cilvēkam tas nozīmē lielāku vai mazāku traģēdiju. Kā ir tad, kad pēc zināmas labklājības pakāpes sasniegšanas atkal tiec atmests nulles pozīcijās?
Bankrots biznesā ir normāla parādība. Tomēr katrā atsevišķā gadījumā cilvēkam tas nozīmē lielāku vai mazāku traģēdiju. Kā ir tad, kad pēc zināmas labklājības pakāpes sasniegšanas atkal tiec atmests nulles pozīcijās? Ko darīt tālāk: ķepuroties ārā vai atmest visam ar roku? Cik grūti tas nāk? Par to – saruna ar uzņēmēju, kas desmit gadu intensīvi, kā pats smej, stundu agrāk cēlies un 25 stundas diennaktī strādājis, tomēr nonācis sākumpozīcijā – atkārtoti. Bet atkal atradis spēku meklēt izeju un turpina biznesa ceļu.
Tas, ka biznesmenim līdz 40 gadu vecumam jāpiedzīvo bankrots, esot biznesa teorijas daļa. Mūsu intensīvās attīstības apstākļos kolēģi to papildinājuši un mēdz teikt, ka jāpiedzīvo pat vairāki bankroti. Un man tieši tā ir iznācis.
Biznesā no viszemākās pakāpes biju sasniedzis vērā ņemamu līmeni, taču tiku atsviests atpakaļ gandrīz līdz nullei. Pirmām kārtām tas saistīts ar to, ka nebija tik daudz pieredzes, lai izvairītos no apkrāpšanas. Tas nebija atkarīgs ne no manas zināšanu bagāžas, ne gribas. Vienkārši nebiju ievērtējis krāpšanas faktoru visaugstākajos līmeņos, nebiju tam gatavs. Tagad, atkal veidojot savu biznesu, ņemu to vērā.
Vai sava nozīme biznesa neveiksmēs nebija mūsu apstākļu īpatnībai? Proti, deviņdesmito gadu sākumā lielākā daļa darba devēju neilgi pirms tam paši bija darba ņēmēji – jo biznesa šā vārda izpratnē pie mums nebija. Biznesa gudrības tika apgūtas praksē, eksperimentos atbilstoši katra saprašanas un prāta spējām.
Jā. Vadoša darba pieredze it kā bija – manā pakļautībā strādāja diezgan daudz darbinieku. Tomēr biznesā pirmais gads man bija īsta revolūcija, bija jāapgūst gluži jauna pieredze. Esmu pateicīgs kolēģiem, ar ko toreiz sāku. Daudziem tas bija arī vieglas naudas laiks. Nevarēju saprast, kā tik daudz naudas var nopelnīt. Vēlāk apstiprinājās, ka tā nevar būt. Pirmie vieglās rokas biznesmeņi ir prom, palika nopietnākie. Tagad ar katru gadu vairāk spēkā pieņemas kvalitatīvā izaugsme.
Pats pēc trim gadiem no firmas aizgāju. Intensīvi strādājot, bijām daudz naudas nopelnījuši, bet nebijām gatavi augt kvalitatīvi. Šo aiziešanu zināmā mērā uzskatu par bankrotu, jo zaudēju ieguldītos līdzekļus. Sākot no jauna, pāris gados izdevās strauji attīstīties un labi pelnīt, bet sadarbības partnera nekorektas darbošanās rezultātā piedzīvoju ļoti lielus zaudējumus. Izkārpījos atkal un sāku celties uz augšu, bet krahu piedzīvoja projekta finansētājs. Saistību pārņēmējam bija cita politika. Uzņēmumu biju izveidojis tikai ar savu darbu, par to, protams, ir prieks, bet nebiju padomājis par politiskiem aspektiem, tādēļ pieļāvu stratēģiskas kļūdas. Atkal pazaudēju visu. Ļoti pārdzīvoju, neticēju, ka tā, tik vienkārši, visu var iznīcināt. Devos pie valsts amatpersonām, bet tur mani sagaidīja vienaldzība.
Vēl viena kļūda – es biju vientuļš, neiedomājos, ka viens pats visu nevar izdarīt, sevišķi, kad apgrozījums un nodokļi skaitāmi miljonos. Tagad visi šie apstākļi ir jāievērtē.
Vienreiz nonākt krāpnieku valgos – tas būtu saprotami. Bet otrajā reizē rūgtajai mācībai vajadzēja iedarboties, jo sevišķi, kad visapkārt tik daudz krāpniecisku darījumu.
Pie kāršu licējām un zīlētājām neesmu bijis, bet bija brīdis, kad vairs neorientējos situācijā, nesapratu, kas notiek, jutos izolēts no apkārtējās dzīves, nespējīgs rīkoties. Braucu pie zvaigžņu tulka. Sacīja, ka mana vājā vieta ir pārliekā uzticēšanās cilvēkiem. Jā, nākamajā reizē tas «nospēlēja». Kad lielā firma sāka brukt, man tajā bija daudz uzticamu cilvēku. Tomēr arī tad atklājās daudz nekorektu darījumu, par ko biju pārsteigts, bija notikusi izsaimniekošana.
Taču saprotu, ka bez uzticēšanās nevar, komanda ir jāveido uz savstarpējas uzticības pamatiem. Tagad gan domāju, ka simtprocentīgi tas nav iespējams. Tomēr man ir viens spilgts piemērs – ilgstošas sadarbības partneris, ar viņu strādājam līdz šai dienai. Viņš man ļoti daudz ir palīdzējis, uzticēdamies bez jebkādiem papīriem naudu aizdevis. Bet tas ir vienīgais gadījums. Ja šīs epizodes nebūtu, es kategoriski noliegtu, ka ar cilvēkiem var strādāt saskaņā ar uzticības principiem.
Mēs dzīvojam un strādājam agresīvā vidē, arī tas ietekmē rīcību, par primāro izvirza katra paša «es». Vai tā ir?
Jā. Bija cilvēki, ar ģimenēm draudzējāmies. Taču, ja esmu gājis ar atklātu sirdi, bet pret mani rīkojušies nekorekti, es to nespēju piedot.
Bankrots nozīmē to pašu, ko uzceltas mājas sabrukšana. Tagad iepriekšējie desmit gadi manā mūžā ir nosvītroti. Darbs, ko esmu ieguldījis, lai turpmāk biznesā justos stiprāks, lai būtu vieglāk, ir vējā. Tas ir sāpīgākais. Vainoju sevi par to, ka nespēju laikus saskatīt zemūdens akmeņus, ka biju tik pašpārliecināts. Nedomāju, ka tik cītīgi sastrādāto var ļoti vienkārši atņemt. Ir struktūras, kas strādā tieši uz to – lai izķertu neuzmanīgus biznesmeņus un pārņemtu viņu darba augļus. Tagad šos «gājienus» pazīstu un zinu, kas var slēpties aiz piedāvātā līguma teksta.
Ne jau katrs pēc bankrota spēj atgūties un sākt atkal visu no jauna…
Tas ir nepatīkami, morāli smagi. Es pat savam ienaidniekam nenovēlu tādu situāciju. Divi gadi bija briesmīgi. Pēc dabas esmu optimists, taču bija ļoti grūti. Kaut arī biju aktīvs, fiziski izturīgs un neslimoju, tomēr tiku slimnīcā. Taču nepagriezu visam muguru. Piecelties no nulles, bez līdzekļiem, turklāt vēl depresīvam, bija grūti. Bet tas ir izdarāms. Manā dabā ir visu laiku kustēties, tiklīdz apstājos – sabrukums klāt. Citi no psiholoģiskās pārslodzes sāk dzert, darīt vēl kādas muļķības. Es laiku visvairāk veltīju bērniem.
Tagad zinu – svarīgi ir nenolaist rokas, gribēt, mērķtiecīgi iet un daudz, daudz strādāt. Ir jābūt fiziski veselam, ir jābūt skaidram prātam. Jābūt aktīvam visās jomās – sabiedriskajā dzīvē, jāuztur saikne ar politiķiem, kaut arī pats nepiederu nevienai partijai.
Katram, protams, ir savs temps. Biznesam var vilkt paralēles ar intensīvas satiksmes ielu. Arī biznesa cilvēks, tāpat kā gājējs, kas grib šo ielu šķērsot, ir pakļauts riskam. Katram ir savs stils, katrs cīnās atbilstoši savai izpratnei, iespējām un personīgajām īpašībām. Strādājam ārkārtīgi agresīvā vidē un tādā tempā ejam Eiropas virzienā! Tur kapitāls, biznesa tradīcijas veidojušās desmitiem un simtiem gadu. Mēs to pašu cenšamies iespēt šajos desmit gados. Ne katrs tādu tempu spēj izturēt. Es nesaku, ka tieku līdzi, bet cenšos gan. Tagad man jāstrādā ļoti precīzi – kļūdīties vēlreiz man nav laika. Palieku vecāks, un enerģija tāpat vien nevairojas. Bērni izaug, prasības palielinās. Dzīvoju viņiem – lai būtu, kam stafeti tālāk nodot, biznesa niansēs cenšos viņus ievirzīt.
Gribu strādāt un ieguldīto dabūt atpakaļ. Reizēm smejos: visi, kas ar mani strādājuši, ir pieklājīgu naudu nopelnījuši. Tikai es pats neko neesmu iekrājis. Kredītus miljoniem atmaksājis, miljonus nodokļos atdevis, strādājošajiem pieklājīgi maksāju. Sev neiekrāju – visu liku attīstībā, aizvien lielāku placdarmu gatavojot. Protams, tad bija citi apstākļi, vide. Nenožēloju. Bet tagad ir jārīkojas citādi, jāskatās, lai arī pašam kas paliktu.
Liels ir bijis ģimenes atbalsts – kopā esam plaukuši un kopā cietuši. Manu vecāku ģimene nebija paraugs, es cenšos, lai mana ģimene būtu laba. Nezinu, kā būtu, ja nebūtu ģimenes, mēs, vīrieši, esam vāji. Sievietes ir daudz stiprākas. Tiklīdz vīrietis, mednieks kopš senseniem laikiem, vairs neapgādā saimi ar iztiku un viss gulstas uz sievietes pleciem, arī viņa sāk pārdzīvot… To nemaz nevar izstāstīt… No malas gan varbūt tas nav tik uzkrītoši.
Paldies visiem tiem, kas bijuši ar mani kopā, palīdzējuši ar padomu, uzmundrinājuši, kas izpratuši, ka biznesā neviens nav pasargāts no neveiksmes.»
Ko pašlaik nozīmē sākt biznesu no jauna? Brīvās vietas taču ar katru gadu samazinās.
Pesimists teiktu: kur nu, viss ir aizņemts! Optimists skatās citādi. Domāju, ka esmu atradis nišu. Redzēsim, kā būs pēc gada, teorētiski lietai vajadzētu iet. Esmu atguvies, strādāju vairākos virzienos. Nupat pieliku vienu punktu – saņēmu finansējuma akceptu pirmajam lielajam projektam. Tas ir nozīmīgi, jo pēc kritiena finansētāji, kaut arī kredītvēsture iepriekš nav izdevusies, tevi vērtē daudz pamatīgāk.
Valstī šajā laikā ļoti daudz likumu saražots. Tāpēc ļoti labi jāpārzina grāmatvedība, nodokļu sistēma, jāorientējas juridiskajos jautājumos. Veidojas jauna vide, un tagad obligāti ir vajadzīgas svešvalodu zināšanas, kas paver jaunas iespējas. Agrāk datora apguvei nebiju veltījis laiku. Bet tas nodrošina dinamismu – paātrina darījumus, ekonomē laiku, paplašina komunikācijas iespējas. Gribi – negribi, dators ir jāapgūst.
Es no citiem atšķiros ar to, ka no dzīves gribu ļoti daudz. Un gribu to panākt ar savu darbu. Svešu man nevajag, tikai paša nopelnīto. Ir daudz tādu, kas visos iespējamos veidos grib tikt pie cita darba augļiem. Dažādos līmeņos šīs iespējas ir dažādas, bet viņiem tiek arī. Ne jau tāpēc, ka būtu gudrāki vai labāki, bet tāpēc, ka izmanto aptākļus.
Zinu, kādas īpašības vajadzīgas biznesa cilvēkam. Līdzās visām lietišķajām jābūt arī niknumam un skopumam. Mēģinu sevī tās iedzīt. Prakse pierādījusi – savulaik par sliktiem atzītie cilvēki ir sasnieguši vairāk nekā tie, kas mīlējuši cilvēkus un savu valsti.
Ir jāmāk nebaidīties no naudas. Tā ir jānopelna, jāliek ražošanā, algās… Jā, tas viss ir jādara, bet arī sev pašam nauda rokās jātur, jo tā ir caurlaide būt aktīvam.
Ir biznesmeņi, kam ir tik tiešām daudz naudas, bet nav pat pamatskolas izglītības. Tā, protams, nav tīrā nauda, bet arī viņi ir mūsu vidē, valsts mūs visus ir nolikusi vienā konkurences plauktā. Un nauda arī viņiem kalpo kā caurlaide uz projektiem un daudz ko citu. Tāpēc esmu valsts patriots, bet joprojām negatīvi vērtēju valdību. Ja cilvēki, kas ir apzināti krāpuši, tīklos iemānījuši daudzus uzņēmējus, tagad gatavojas kandidēt uz visaugstākajiem krēsliem, tā ir ņirgāšanās par tautu. Es ticu, ka visu laiku tā, protams, nebūs. Bet šodien tā ir, un tas ir jāņem vērā.
