Šī saruna ar Ritu notika viņas dzīvoklī, parastā Hruščova laikā celtā mājā, Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā, bet dzimusi, augusi un skolā gājusi Rita ir Jelgavā.
Šī saruna ar Ritu notika viņas dzīvoklī, parastā Hruščova laikā celtā mājā, Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā, bet dzimusi, augusi un skolā gājusi Rita ir Jelgavā.
Kā sāki darboties žurnālistikā?
– Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, ko beidzu 1981. gadā. Tad studēju LU, žurnālistos. Vairs negribēju atgriezties Jelgavā. Pēc studiju beigšanas sāku strādāt žurnālā «Dadzis». Nedaudz pastrādāju arī Iekšlietu ministrijas preses centrā. 1988. gadā apprecējos, un man piedzima bērni. Dzīvoju mājās, audzināju bērnus un rakstīju avīzei «Diena». 1995. un 1996. gads manā dzīvē bija televīzijas raidījuma «Labvakar» periods – gatavoju materiālus par organizēto noziedzību. 1995. gada vasarā iesaistījos Dienvidslāvijas projektā un gribēju aizbraukt uz turieni. Doties uz Dievidslāviju mani iedvesmoja Latvijas miesassargu «šefs» Aleksis Konošonoks. Aizgāju uz Ministru kabinetu pie Žorža Tikmera, kura preses sekretārs tolaik bija Rolands Tjarve. Viņi man palīdzēja sastādīt notu un nokārtot vīzu. Toreizējais premjerministrs Māris Gailis parakstīja notu, un tā mēs abi ar Latvijas televīzijas operatoru Aigaru Kovaļevski uz turieni aizbraucām. Uzfilmētos materiālus pēc tam rādīja raidījumā «Labvakar». Lietuvieši un igauņi tur jau bija pabijuši, mēs – no Latvijas – bijām pirmie.
Kā radās doma strādāt EDSO sistēmā?
– Tas notika 1995. gadā Krainā, atrodoties dāņu militārajā nometnē. Visapkārt tāds tukšums, pamestības sajūta. Sēdējām kopā ar puišiem, un es teicu: – Es labprāt strādātu civilā organizācijā šādā vietā.
Puiši pasmējās un atbildēja: ja tā notikšot, tad lai es viņiem izmaksājot alu. Tagad labprāt to izdarītu, bet nezinu, kā viņus atrast. Lidojot mājās no Dienvidslāvijas, satiku toreizējo iekšlietu ministru Ziedoni Čeveru un kādu puisi no ārlietu ministrijas. No viņiem uzzināju, ka Vīnē, EDSO padomē ir arī Latvijas delegācija, kuru vada Ivars Punduris. Tā sākās mans darbs EDSO struktūrā.
Kādos «karstajos punktos», neskaitot Dienvidslāviju, vēl esi bijusi?
– 1997. gadā uz divām nedēļām «aizskrēju» uz Čečeniju. Tas bija, kad tur notika vēlēšanas. Viesojos pie kādas čečenu speciālās vienības puišiem, intervēju viņu komandieri Šamilu Basajevu. Ja salīdzina Čečeniju ar Bosniju, tad pirmā ir daudz sliktākā stāvoklī – viss sagrauts, apkārt drupas. Bet čečenu tauta ir dzimusi karotāja. Pārsteidza kaujinieku ļoti biedriskās attiecības, kur komandieris ir kā vecākais brālis, un tas, cik ļoti viņi ievēro musulmaņu tradīcijas. Ramadanā gavēni ievēroja pilnīgi visi, arī slimie un smagi ievainotie. Viņi izmantoja bijušās padomju armijas ieročus, tos nemitīgi pilnveidojot un uzlabojot. Karā piedalījās arī speciālas sieviešu vienības. Viņas gan neiesaistījās asiņainās cīņās kopā ar vīriem, bet rūpējās par bērniem bāreņiem un strādāja hospitāļos. Tur dzirdēju stāstu par to, cik varonīgi sievietes glābušas bērnus, viņus uz rokām iznesot no degoša hospitāļa.
Kā tu izjuti karadarbības sekas Dienvidslāvijā?
– Apkārt teritorijām un ēkām, par kurām bija aizdomas, ka tās ir mīnētas, bija nostieptas dzeltenas lentas. To, ka tur ir mīnas, juta pat suņi. Viņi nekad negāja šādās teritorijās. Mēs tikām brīdināti, lai staigājam tikai pa ielu asfaltēto daļu, arī pārvietoties naktī nebija ieteicams. To arī ievērojām, tāpēc negadījās nonākt dzīvībai bīstamās situācijās. Tagad – jau Latvijā un kopā ar bērniem, braucot uz Jūrmalu, ceļa malā ieraudzīju dzeltenas lentītes (tur notika remontdarbi) – neviļus atcerējos Bosniju. Par karu uzzināju no aculiecinieku stāstījumiem. Mani pārsteidza cilvēku spēja izdzīvot, viņu atjautība un izdoma. Boroždē, kura aplenkumā atradusies divas reizes ilgāk nekā savulaik Ļeņingrada, sievietes cepušas pīrādziņus ar pildījumu, kas gatavots no koku pumpuriem. Lai izvairītos no aviācijas uzlidojumiem, zem lielā tilta pār upi tika uzbūvēts mazāks tiltiņš, pa kuru pārvietoties gājējiem. Upēs tika iegremdētas no vecām automašīnām un ledusskapjiem būvētas ierīces, kas ražoja elektrību. Saviļņoja stāsts par puisi, kurš, bērnībā pārslimojot bērnu trieku, bija kļuvis par invalīdu ar kustību traucējumiem. Viņam bija grūti staigāt, taču kā sakarnieks kara laikā šis puisis katru dienu nogājis 20 kilometru.
Kā smagie dzīves apstākļi ietekmējuši Bosnijas iedzīvotājus?
– Bosnieši – horvāti – ir ļoti eiropeiski orientēti, atsaucīgi, draudzīgi un skaisti. Daudzi ir ar melniem matiem, bet zilām acīm, nav melnīgsnēji. Bosniešu(musulmaņu) vidū ir daudz gaišmatainu cilvēku. Mēs gan nelietojām vārdu «musulmaņi», bet gan «bosnieši», jo, nosaucot kādu publiski par musulmani, varēja rasties lielas problēmas. Bosnijā runāja vienā valodā – serbu – horvātu jeb bosniešu–, un to es apguvu.
Izbrīnu radīja tas, ka bērni, kuri spēlējās uz ielas, vienmēr bija tīri, safrizēti un kārtīgi ģērbti, kaut arī nesen bijis karš, ir bezdarbs, un cilvēku dzīves apstākļi nav spoži. Serbi mazāk, bet bosnieši ir ļoti kārtīgi un tīrīgi ļaudis. Katra ģimene dzīvo savā atsevišķā lielā mājā. Sievietēm patīk rūpēties par savām ģimenēm, bet tajā pašā laikā daudzas no viņām smagi strādā ārpus mājas. Tās, kuras sastapām, man stāstīja, ka kara laikā, lai nesajuktu prātā, viņas caurām dienām esot berzušas un tīrījušas māju.
Viena no manām saimniecēm, pie kuras dzīvoju, strādāja par skolotāju, bet veļu mazgāja trīs reizes dienā. Kara laikā, baidoties no uzlidojumiem, sievietes upēs veļu mazgājušas naktīs. Ciemojos ģimenēs un sadraudzējos. Man tur palika daudz draugu. Latvijā man ļoti pietrūks šo cilvēku.
