Par pēdējo gadu nozīmīgāko un mākslinieciski augstvērtīgāko dāvinājumu, kuru saņēmis Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, uzskatāms gleznotājas Ritas Valneres (1929) darbu kolekcijas ieguvums nupat aizvadītajā jūnijā. Ar to visu jūliju varam iepazīties izstādē, kas iekārtota «Academia Petrina» ēkā. Tiesa gan, no 37 zīmējumiem eksponēts tikai viens, uzsvars likts uz glezniecību.Nerimstošie meklējumiMāksliniece ir viena no pašām spilgtākajām personībām latviešu pēckara gadu kultūrā. Viņa gleznojusi gan figurālas kompozīcijas un altārgleznas, gan portretus un klusās dabas, nodarbojusies ar monumentālo glezniecību (Eduarda Smiļģa Teātra muzejā), ar grāmatu mākslu, strādājusi kā eļļas, tā pasteļa tehnikā, visur atstādama nozīmīgas pēdas.Šis dāvinājums ir vērtīgs ar to, ka varam iegūt pietiekoši plašu ieskatu Ritas Valneres daiļradē un tēmu lokā, izteiksmes līdzekļu un rokraksta maiņā, kaut arī lielākā daļa darbu vēsta par mākslinieces meklējumiem pēdējos 15-20 gados.1955.gadā gleznotais akts, kas tapis vēl mācību laikā Latvijas Mākslas akadēmijā, apliecina viņas smalko tonālo krāsu izjūtu, augsto profesionālismu (kā stāsta vēlāko gadu studenti, tas ilgi bijis izlikts apskatei kā izcils paraugs akadēmiskajā glezniecībā, pēc kura jaunajiem censoņiem jātiecas). Pēcstudiju laikā R.Valnere attālinājās no skolā mācītā un ieinteresējās par lielāku krāslaukumu veidošanu. Īpašs laiks mākslinieces dzīvē bija 1969.gads, kad viņa aizrāvās ar formas jautājumiem un kad pirmajā plānā izvirzījās kubisma un ekspresionisma formveide. Tā reti rādīta, tādēļ daudziem pagājušajā gadā redzētais Rīgas Mākslas telpā R.Valneres lielizstādē šķita pārsteidzoša, neierasta, pat varbūt pretrunā ar viņas vēlāko rokrakstu. Arī šis laiks Jelgavas muzejā nu būs pārstāvēts.Dižgaru portreti un sievietes apcereGleznotājas ziedu laiki un varbūt augstākās virsotnes sasniegtas pagājušā gadsimta 70.-80.gados, kad tapa tādas klasiskas liela formāta gleznas kā «Asīze», «Ponte veccio», «Nepārtrauktība» un daudzas citas. Dabiski, ka nosauktie darbi jau sen glabājas galvaspilsētas muzejos un citviet pasaulē, taču arī uz mūsu pilsētu atceļojis tāds darbs kā 1972.gadā tapusī kompozīcija «Mirdza Ķempe», kas bieži rādīta izstādēs un kas, domājot par kultūru mijiedarbību, par gara kultūras nozīmību pasaules attīstībā, vēsta par autores meistarību gleznieciskiem līdzekļiem savienot dažādus laikus, zemes, notikumus.Daudziem R.Valnere droši vien asociējas ar viņas izcilajiem Eduarda Kalniņa, Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Elzas Radziņas un citiem portretiem. Arīdzan ar tiem varam iepazīties šajā izstādē – ar lielisko Ojāra Vācieša fiksējumu ogles zīmējumā un ar nelielu, bet mākslinieciski spēcīgu Mirdzas Ķempes portretējumu pastelī, kas tapuši šajā laikā, kā arī ar 90.gados gleznotajiem Elzas Radziņas un Ārijas Elksnes krāsās mirdzošajiem, dekoratīvi greznajiem portretiem.Pēdējie 15-20 gadi R.Valnerei aizritējuši ārpus mūsu aktīvās sabiedriskās un mākslas dzīves. Bijis laiks apcerēt pagātni, apzināt sievietes sūtību. Viņa vienmēr izcēlusi tās, jo sevišķi mātes, lielo lomu tautas dzīves tālākvirzībā. Tad arī uzgleznotas «Sievietes». Vēl jo vairāk, viņa uztraukusies par mūsdienu kapitālistiskās dzīves postošo iespaidu uz cilvēku. Arī tad izcentrēta sieviete kā dzīvības devēja. Gleznotājai jādomā par pamestiem bērniem, par prostitūciju. Māksliniece tad kļūst depresīva, darbi – tumši, piesātināti ar daudzām detaļām, kas, jāteic, ir lieliski izpildītas un sīki ataino notikumu. Tādos brīžos viņa vēršas pie Dieva – gara nesēja un sējēja.Gleznotāja Rita Valnere visā savā garajā mūžā fiksē laiku, noskaņas, problēmas, domā par to, par cilvēka vietu pasaules notikumu ainā un iestājas par garīgajām vērtībām.
