Šī nedēļa Jelgavā daudziem saistās ar Pilsētas svētkiem. Arī man tā paskrējusi gaidās, nemitīgos darbos un stresā.
Šī nedēļa Jelgavā daudziem saistās ar Pilsētas svētkiem. Arī man tā paskrējusi gaidās, nemitīgos darbos un stresā. Prieks, ka Jelgava ir viena no tām laimīgajām pilsētām, kas var lepoties ar saviem svētkiem. Mēs, pasākumu veidotāji, no sirds strādājam, lai tie katru gadu būtu skaisti, vienreizīgi un neatkārtojami.
Domājot par šodienu, no jauna atklāju, ka visu brīvdabas svētku un pasākumu izdošanās atkarīga tikai un vienīgi no Augstā spēka, kas valda pār mums. Ja ārā līst un ir auksts, varu teikt droši, ka 90 procentos gadījumu svētki būs izgāzušies, lai cik veiksmīga un skaista būtu to programma. Ja laukā spīd saule, cilvēki ir laimīgi, priecīgi, viņi satiekas, vēro notiekošo, un svētki ir izdevušies. Žēl, ka tik daudz enerģijas jāpatērē tam, kas patiesībā no mums nav atkarīgs. Pēdējās dienās mani rīti sākas ar to, ka skrienu pie loga un skatos, kāds ārā ir laiks, vai tikai nelīs. Pusi manas enerģijas paņem nervozēšana par laika apstākļiem.
Paralēli darbam kultūras namā strādāju arī 4. pamatskolā, un šī nedēļa bija nozīmīga arī skolas dzīvē. Četru klašu bērni, kuriem skolā mācu aktiermeistarību, parādīja savus iestudējumus.
Privātajā dzīvē man katra diena sākas ar ļoti lielu stresu. Pēc dabas esmu impulsīva, tomēr, lai visu pagūtu laikā, ceļos trīs stundas agrāk par pārējiem. Sapošos, pagatavoju brokastis un modinu bērnus. Tas nav viegli. Divi bērnudārznieki spēj radīt tādu stresu! Tā vien liekas, ka dzīvē visneaprēķināmākie ir bērni, jo, piemēram, pirms došanās laukā viņi var pēkšņi paziņot, ka vēlreiz grib kaut ko apēst. Vakara cēliens mājās ir tikpat nemierīgs, jo bērniem sācies “niķu laiks” – pēc garās dienas viņi prasa mammas uzmanību. Mans laiks sākas pēc desmitiem vakarā, kad bērni nolikti gulēt, bet pašu māc nogurums. Pēc nakts vismierīgākais periods manā dzīvē ir dienā. Esmu cilvēks, kas maksimāli visu iespējamo cenšas izdarīt iepriekš, savu darbu plānoju, un man tas parasti nesagādā lielas raizes.
Jau rīt Pilsētas svētki būs garām. Visu pārdomāšu, izlobīšu, labāko aiztaupīšu citai reizei, prātā paturēšu neveiksmes, lai tās neatkārtotos. Viss, kas reiz noticis, jānoliek malā. Man ir tāpat kā ar izrādēm: pie nospēlētiem gabaliem atgriezties negribu. Tas nav interesanti. Spēki jātaupa kaut kam jaunam un vienreizīgam, jo es savu darbu daru cilvēku priekam.
