Ierēdņu atalgojuma ielikšana rāmjos allaž bijusi jūtīga lieta. Dažādas darba grupas, iestādes, ministrijas, eksperti un politiķi vairāk nekā desmit gadu to valstījuši kā karstu kartupeli, kuru neviens neuzdrošinās norīt. Līdz šim kartupelis vairāk bijis vajadzīgs sabiedrībai kā sava veida taisnīguma apliecinājums, bet ne valsts aparātam pašam, jo ieviest vienotu kārtību nozīmētu piekrist lai cik augstiem, tomēr algu griestiem, zem kuriem nāktos saspiesties arī pašiem tās autoriem. Par to, ka beidzot tapis un pat līdz Saeimai nonācis likumprojekts, kas pretendē uz kaut kādas kārtības ieviešanu, varam pateikties krīzei. Taču arī tagad gandrīz ik dienas dzirdam par jauniem absolūti nepieciešamiem izņēmumiem – Latvijas Banku, augstskolām, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām – katram, protams, savi neapgāžami argumenti. Skaļi brēc pat Valsts kontrole. Malā diemžēl nepaliek arī pašvaldības. Savu Eiropas hartu, kas paredzot vietvaru neatkarību, kā karogu tās paceļ ikreiz, kad jūtas apdraudētas no valdības puses. Pēdējā no tām bija administratīvi teritoriālā reforma, no kuras gan paglābties neizdevās. Cerams, neizdosies arī šoreiz, lai cik ļoti pilsētu un novadu galvas gribētu saglabāt tiesības brīvi rīkoties ar sev uzticēto iedzīvotāju naudu. To, cik daudziem svarīga pašu labklājība, redzējām šovasar – pāris tūkstošu latu algas noteikšana vadītājiem, ignorējot pustukšos budžetus un strauji augošās pabalstu saņēmēju rindas, bija dažu novadu teju pirmais darbs. Tāpēc jācer, ka centieni ieviest kārtību neizvērtīsies par farsu, kura rezultātā algas griesti būtu vien zemākā ranga ierēdnīšiem, kas ar bieziem makiem nevarēja lepoties arī treknajos gados.
