Svētdien valstī, kurā dien vairāk nekā simts Latvijas armijas karavīru, – Irākā – notika vēlēšanas.
Svētdien valstī, kurā dien vairāk nekā simts Latvijas armijas karavīru, – Irākā – notika vēlēšanas. Daudzi tās nodēvējuši par pirmajām demokrātiskajām šajā zemē, bet dažs velk paralēles ar notikumiem Latvijā 1940. gadā. Nav noliedzams, ka pirms sešdesmit pieciem gadiem Saeimas vēlēšanas notika padomju okupācijas karaspēka tiešā klātbūtnē. Paralēles ar šodienas Irāku – vēlēšanas risinājās Rietumu sabiedroto karaspēka klātbūtnē. Tiktāl kopīgais. Ja ir vēlme redzēt atšķirības, tās skatāmas ar neapbruņotu aci.
Galvenā atšķirība ir tāda, ka Irākā nevēlēja parlamentu šā vārda pilnā nozīmē. Tur ievēlēja 275 Pagaidu nacionālās sapulces locekļus, kas pēc tam vēlēs prezidentu un divus viceprezidentus. Galvenais – Nacionālā sapulce izstrādās jauno Irākas konstitūciju, kas gada beigās jānodod apstiprināšanai tautas referendumā. Ja kāds vēl mēģina vilkt paralēles, jāatgādina, ka pēc neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī tikai 1919. gada augustā Tautas padome pieņēma “Latvijas Satversmes vēlēšanu likumu”. Savukārt Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada aprīlī. Tikai pēc tam tika izveidota Latvijas Satversmes sapulce, kas pēc diviem gadiem apstiprināja mūsu konstitūciju. 1940. gadā Latvijā okupācijas karaspēka klātbūtnē tika ievēlēti Saeimas deputāti, kas balsoja par mūsu valsts inkorporāciju Padomju Savienībā. Tā ka paralēļu vilkšana ar padomju armijas okupācijas karaspēku Latvijā un Rietumu sabiedroto Irākā ir visai nosacīta, jo irākiešu Nacionālajai sapulcei galvenais uzdevums ir savas valsts jaunās konstitūcijas izstrāde. Svētdien pretēji daudzu politologu prognozētajam vēlēšanās piedalījās vairums Irākas balsstiesīgo iedzīvotāju, un tās būtu atzīstamas par leģitīmām, lai izveidotu Nacionālo sapulci. Bīstamība slēpjas vairākos apstākļos.
Pirmkārt, varētu būt pārāk liela Rietumu padomnieku ietekme uz topošo Irākas konstitūcijas saturu. Kāpēc tā? Bieži bijis redzams, ka rietumnieki īpaši tieši savus uzskatus par demokrātisku valsts iekārtu mēģina uztiept tautām ar pilnīgi citu garīgo mentalitāti un vēsturiski reliģiskajām tradīcijām. Tā teikt, netiek ņemtas vērā vietējās īpatnības.
Otrkārt, problēmas var radīt reliģiskā un nacionālā sašķeltība pašā Irākā. Mēs esam pieraduši, ka, pieņemot luterānismu, katolicismu vai pareizticību, tas nerada nekādas problēmas savstarpējās cilvēciskajās attiecībās. Neviens negrasās ņemt ieročus un ar tiem aizstāvēt vienu vai otru ticības dogmu vai reliģisko rituālu. Bet visa islāma pasaule ir sadalījusies divās lielās katra savu ticības dogmu aizstāvošās nometnēs – šiītos un sunnītos. Neiedziļinoties šo strāvojumu atšķirībās, jāteic, ka tās ir kareivīgi noskaņotas viena pret otru, un tieši atšķirīgajos Allāha mācības traktējumos bieži vien meklējami asiņaino savstarpējo konfliktu cēloņi. Irākas neseno Nacionālās sapulces vēlēšanu sekmīga iznākuma problēma var slēpties faktā, ka tajās nepiedalījās 20 procentu valsts iedzīvotāju, kas ir sunnīti un Sadama Huseina laikā baudīja īpašu diktatora labvēlību. Vai izdosies izvairīties no briesmām, ko slēpj šis apstāklis, uzzināsim jau tuvākajās nedēļās. Ja neizdosies rast kopīgu valodu, Irāku sagaida pilsoņu karš, un, salīdzinot ar to, pašreizējie terora akti ir tikai bērnu spēlītes.
