Pirms pāris mēnešiem, kad Jelgavas Autobusu parka (JAP) izsludinātā autobusu nomas konkursa prasībām atkal cauri vīdēja vāji slēpta vēlme nodrošināt darbu uzticamai servisa firmai, «Ziņas» sazinājās ar JAP komercdirektori Viktoriju Ļubļinsku. Jautājām, kādi ir viņas ienākumi no SIA «Intransserviss», kurā tiek mazgāti un laboti visi JAP autobusi. Komercdirektore asi paziņoja, ka nekādu labumu negūst, bet tad atzvanīja un, apelējot pie žurnālistu godaprāta, lūdza vairs par šo tēmu nerakstīt. Viņa argumentēja ar personiskiem apstākļiem un vēlreiz apliecināja, ka nekādu labumu no «Intransservisa» negūst. Pēc šīs sarunas no iecerētā garākā raksta tiešām atteicāmies. Tagad, kad atklājusies informācija, ka V.Ļubļinska un viņas ģimenes locekļi ik mēnesi no šā uzņēmuma saņem tūkstošus, jājautā par pašas JAP komercdirektores godaprātu. Nu viņa bilst, ka labums būtu dividendes, kuras uzņēmums nemaksā, taču viņai, lūk, ir alga. Un tas neesot labums. Varētu neuztraukties par to, cik draudzīgās rūpēs viens par otru dzīvo divi uzņēmumi, ja vien netiktu tērēta visu jelgavnieku nauda. Tas, ka par biļeti braukšanai pilsētas autobusos tiek prasīta viena no augstākajām maksām Latvijā, nav viņu vienīgā nodeva. JAP saņem lielas un regulāras kompensācijas no pilsētas Domes, un vismaz sēžu laikā nav nācies dzirdēt, ka kāds no koalīcijas deputātiem interesētos, cik lietderīgi šī nauda tiek izmantota. Vai Jelgavas ielas ir tik netīras un bedrainas, ka spēkratu mazgāšanai un labošanai ik gadu vajadzīgi miljoni?Te nav runa tikai par JAP valdes locekļa saimnieciskumu, bet arī par pilsētas vadības nevēlēšanos taupīgi pārvaldīt viņiem uzticēto naudu. Jelgavniekiem tikmēr atliek cerēt, ka valstī būs kaut viena institūcija, kas šīs neizprotamās saites pārbaudīs pēc būtības, nevis formāli un atrunājoties ar likuma burtu.
