Kādreiz Centrāltirgus dēvēts par Rīgas lielo vēderu. Ķīpsalas izstāžu halle platības ziņā no tā gan mazliet atpaliek, taču tradicionālajā, jau piektajā starptautiskajā ekspozīcijā «Riga Food 2000» ēdamlietu klāsts un dažādība nenoliedzami to pārspēja.
Kādreiz Centrāltirgus dēvēts par Rīgas lielo vēderu. Ķīpsalas izstāžu halle platības ziņā no tā gan mazliet atpaliek, taču tradicionālajā, jau piektajā starptautiskajā, Baltijas reģionā plašākajā ekspozīcijā «Riga Food 2000» ēdamlietu klāsts un dažādība nenoliedzami to pārspēja.
Gardumu un ideju banka
Kā jau «Zemgales Ziņas» informēja, gadskārtējā pārtikas izstāde bija pulcinājusi vairāk nekā 460 dalībnieku no 41 pasaules valsts, pārstāvot vairāk nekā 800 preču zīmju. Ekspozīciju stendi pirmoreiz bija ierīkoti jaunajā, plašajā hallē, taču pat tā izrādījās par šauru, tāpēc daļu eksponātu varēja skatīt arī kādreizējā paviljonā. Izstādes iespējas arvien vairāk un aktīvāk izmanto Latvijas ražotāji, piedāvājot produkciju, ar kuru viņi gatavi iegūt pašu zemes un ārvalstu patērētāju labvēlību. Īpaši aktuāli tas bija šogad, jo pārtikas rūpniecības apjomi, lai arī tā ir lielākā nozare, arvien sarūk (piemēram, pagājušajā gadā Latvijas pārtikas preču eksports salīdzinājumā ar 1998. gadu samazinājies gandrīz divas reizes).
Ar katru gadu arvien vairāk ārzemju firmu vai to pārstāvniecību izmanto pārtikas izstādi Ķīpsalā kā tramplīnu ienākšanai Latvijas un Baltijas tirgū. Šoreiz savu produkciju un tehnoloģijas demonstrēja ne tikai Eiropas valstis un citas jau tradicionālās dalībnieces, bet arī, piemēram, Armēnija, ASV, Brazīlija, Horvātija, Japāna, Jaunzēlande, Kolumbija, Koreja, Kuba, Ķīna, Singapūra, Šrilanka un citas. «Riga Food 2000» stabils pārsvars bija Latvijas ražotājiem, turklāt lielākoties tieši pārtikas izstrādājumu paraugu ziņā (apmēram 150 preču zīmju). Plašāk nekā citkārt piedalījās Krievijas Federācijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un citu valstu uzņēmumi.
«Rūgtie» saldumi un saldās izredzes
«Ziņas» jau minēja, ka šoreiz «Riga Food» īpaša uzmanība tika veltīta iespējām paplašināt pārtikas rūpniecības tirgu un dažādu ekonomisko reģionu sadarbības perspektīvas, organizējot Baltijas jūras valstu un NVS pārtikas nozares industrijas pārstāvju lietišķu tikšanos. Tā bijusi saturīga un svētīga ne tikai citām dalībvalstīm (Krievijai, Baltkrievijai, Ukrainai, Itālijai u.c.), bet vispirms Latvijai. Izstādes priekšvakarā tika pausta zināma neizpratne, kāpēc lietišķās tikšanās dalībnieku vidū dominē NVS valstu vēstniecību tirdzniecības pārstāvniecību vadītāji un vadošo pārtikas ražošanas uzņēmumu pārstāvji, nevis Rietumeiropas firmu delegāti. Viens otrs šajā apstāklī pat mēģināja saskatīt politiskus apsvērumus. Patiesība tomēr meklējama citur. Tā samērā nomācoši izpaužas Latvijas pārtikas eksportētāju ikdienā, ko spilgti ilustrē, piemēram, mūsu valsts saldumu ražotāju pēdējo gadu pieredze (to analītiski aplūko Polijas firmas «Arsenal» preses izdevums «International Expert»).
Vēl pirms dažiem gadiem mūsu vietējie konditorejas uzņēmumi centās iekarot tirgu bijušajās PSRS valstīs, bet Latvijā strauji ienāca lielāko Rietumu kompāniju – «Nestle», «Fazer», «Stolwersk», «Chupa Chups» un citu – ražojumi. Mēreno cenu dēļ īpaši pieņemami kļuva Polijā ražotie saldumi. Taču mūsu konditoru centieni austrumu tirgū nav devuši cerētos rezultātus. Vienīgi bijusī «Ave Lat Grupa» radījusi Latvijas un Krievijas kopuzņēmumu – decembrī nodots pieņemšanai zefīra cehs Novgorodā, kas Latvijas pusei izmaksājis 350 000 dolāru. Eksperts minētajā izdevumā norāda, ka no visām Baltijas valstīm tieši Latvijas konditorejas uzņēmumi vissmagāk cietuši 1998. gada Krievijas ekonomiskajā krīzē. Izstādē «Prodexpo ’98» Maskavā koncerna «Ave Lat Grupa» stends, kurā bija pārstāvēta fabrikas «Laima» daudzveidīgā produkcija, bija guvis milzīgus panākumus: lietišķas pārrunas notika ar 250 potenciālajiem saldumu iepircējiem, tāpēc ražotāji bija optimisma pilni. Taču jau drīz pēc tam Krievijā sākās Latvijas preču boikots un rožainās cerības izkūpēja gaisā. Pēc biznesa preses ziņām, 1998. gada beigās austrumu partneri nebija samaksājuši rēķinus par 23,3 miljoniem latu. Zaudējuši perspektīvu Krievijā, mūsējie metās iekarot Vidusāzijas tirgu, taču Latvijas Tirdzniecības centra neveiksmīgās darbības dēļ arī tur neguva cerēto. Un tagad nu jau Krievijas saldumu ražotāji dodas uz rietumu pusi un ienāk Latvijas tirgū…
Lūk, kas faktiski nosaka vēlmi un nepieciešamību veidot lietišķus, stabilus un prognozējamus sadarbības kontaktus ar austrumu kaimiņiem. Diemžēl skaidrs, ka arī nākotnes izredzes nav pārāk optimistiskas. Rietumu tirgū Latvijas saldumus – lai cik arī tie kvalitatīvi – neviens negaida, bet iespējas austrumu tirgū ietekmēt var tikai Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības. «Riga Food 2000» organizatori gādāja, lai izstāde būtu tā vieta, kur pastiept rokas sadarbības uzlabošanai. Kā izstādes atklāšanā minēja rīkotājfirmas «BT1» direktors Viesturs Tīle, Ķīpsala uz vairākām dienām bija kļuvusi par lietišķu ideju banku un nozīmīgu darījumu centru.
Tagad, kad izstāde beigusies, tās «bilancē» ir cerīgi daudz ieguvumu: Latvijas uzņēmēji parakstīja četrus līgumus ar Ukrainu, trīs ar Uzbekistānu, pa diviem līgumiem ar Krievijas un Baltkrievijas pārstāvjiem. 12 Latvijas firmu pārstāvji vienojušies doties uz Uzbekistānu, lai tuvāk iepazītos ar turienes darījumu cilvēku piedāvātajām iespējām (kādām tieši – tas pagaidām netiek izpausts). «Riga Food» laikā Latvijas pārtikas ražotāji aktīvi interesējās par izredzēm austrumu tirgū: piemēram, šādos nopietnos nolūkos Baltkrievijas informācijas centru apmeklēja 40 Latvijas firmu pārstāvju.
Starp citu, tieši šajā izstādē pirmoreiz tika pasludināts, ka Latvijā līdz šim pārtikas rūpniecība bijusi atstāta novārtā, tas ir, tā nebija nevienas ministrijas pārziņā, uzraudzībā un kontrolē. Tika arī pavēstīts, ka par «jumtu» pārtikas ražotājiem vēlas kļūt Zemkopības ministrija, ko vada tautpartejietis Atis Slakteris. Cits viņa partijas brālis un biedrs – ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis – šādam pārtikas rūpniecības pakļautības variantam (protams!) piekritis, grūtāk būšot panākt labklājības ministra («Tēvzemei un Brīvībai» «figūras») Andreja Požarnova svētību… Lai nu kā partiju «bosi» un viņu raustāmie ķipari cenšas politizēt dīvainā veidā līdz šim vēl pārāk nepolitizēto ražošanas nozari, cerams, ka sakārtotība, tas ir, pakļautība kādai noteiktai ministrijai, tuvākajā laikā veicinās mūsu valstī ražotās pārtikas eksportu un konsekventāk iestāsies pret importa pieaugumu.
Meitene ar haizivs spurām
Tas nebija vienīgais dzīvais brīnums izstādē «Riga Food 2000». Vēl varēja sastapt, piemēram, jautru nīlzirgu, kas, laikam Pērterburgas slavenās alus darītavas «Baltika» tiešām gardo dzērienu nobaudījis, īstā begemotiskā grācijā mīdījās «bugi-vugi» ritmos.
Atraktīvisma netrūka. Bija gan tautu meitas, gan krāsaini baloni, lērums skatāmu, šķirstāmu un ēdamu suvenīru. Kā nekā šī izstāde vienlaikus bija arī Baltijā lielākā degustācija, kurā piedalīties varēja ikviens. Daudzie apmeklētāju tūkstoši to pilnībā izmantoja. Arī «Ziņas» vēlējās noņemt provi vēl nebaudītiem našķiem un dzērieniem. Nelaimīgi sagadījās, ka pirmajam iznāca iet garām garšvielu firmas «Avokado» stendam. Tur cienāja ar eksotiskām mērcēm. Katrai no tām, protams, – savs, grūti iegaumējams nosaukums. «Kabaljero piparu mērce» izskatījās rosinošāka par citām, tāpēc… Ak, dieniņ! Tā pat nebija šķidra uguns, tā bija… lava. Caur izsprāgušām asarām manīju gandarījumā smaidošu firmas stenda jaunkundzi, kas neapšaubāmi redzēja dūmus kūpam no pietvīkušajām ausīm…
«Ziņas» bija bezgala priecīgas, ieraugot kādu stendu, kur tika piedāvāts latviešiem vēl nedzirdēts «enerģijas dzēriens» («energy drink») «Shark», tas ir, «Haizivs». Tā reklāma solīja atbrīvot no stresa, grūtsirdības, spēku izsīkuma un slikta garastāvokļa. Atdzesēto sudrabaino skārdeni vispirms spiedu pie ausīm, tad iemalkoju arī vēso saturu. «Kabaljero» ar visiem pipariem šķita apmierināts, lai gan dzirkstošais padzēriens atgādināja gāzētā ūdenī izšķīdinātu karameli un tikai. Nekādu enerģijas pieplūdumu organisms nejuta. Vismaz paša dzēriena iedarbībā. Tā laikam šķita arī daudziem citiem apmeklētājiem, jo bijām vienisprātis: stenda pārstāve sudrabaini gludā minikleitiņā ar (hm, drosmīgu) šķēlumu patika krietni labāk, kaut gan virs blondīnes lāpstiņām rēgojās diezgan biedējoša spura.
Turpat netālu izvietotajam firmas «Reaton» stendam vienaldzīgi paiet garām vienkārši nebija iespējams, jo smaržoja debešķīgi. Gaisu paostījuši, daudzi tomēr steidzās tālāk. Tie bija cilvēki, kam dažādas gliemenes, vēzīši un citi mīkstmieši nerosināja ēstgribu. Toties «Ziņas» uz nebēdu mielojās ar tīģergarnelēm, moluskiem un citiem jūras dīvainīšiem, kas ir ne tikai ēdami, bet arī izcili gardi. It īpaši, ja maltītei tiek gatavoti turpat skatītāju acu priekšā.
Saldumu un gaļas, augļu un dažādu pārtikas piedevu stendi zibēja kā karuselī, aicinot nogaršot vismaz kādu no «Laimas» četrām jaunajām šokolādēm vai vispārējās kukurūzmānijas provocētās un nesen ražot uzsāktās kraukšķīgās bumbiņas «Krips kraps», «Staburadzes» jauno kūku «Saldā lēdija» (tā ir ne tikai plāna kā sklandrausis, bet arī bezgala diētiska, jo tās pamatā ir jogurts), kumosiņu no Normunda Skauģa atvestajiem «Lāču» maizes milzīgajiem klaipiem…
Maizes cepēju piedāvājums izstādē bija varens. Prātā palikusi jau pieminētā «Lāču» jaunā produkcija – diētiskā bezsāls maize ar ķirbju sēklām, kā arī Lēdmanes beķerejas «Bekubode» klaipi ar riekstu, dažādu sēkliņu, rozīņu un citu žāvētu augļu un dārzeņu (piemēram, burkānu) pildījumu.
Gaļas produktu ražotāju stendos varēja novērtēt, ko spēj mūsu zemnieki un pārstrādātāji pat apstākļos, kad Latvijā ar gaļu tik bēdīgi, kā nekad: trūkst gan liellopu, gan cūku miesas. Tomēr fantāzijai neesot robežu, tāpēc tika piedāvāts nogaršot, piemēram, šķiņķi un desu sierā, desiņas ar kečupu (ne virsū, bet iekšā desās), tatārdesiņas (jēla malta gaļa ar garšvielām), taukainās desiņas un vēl, un vēl…
Zivju bija maz. It kā jūra no Latvijas atkāpusies tiktāl, ka atliek vien ēst kādas firmas piedāvātus kārbās ievalcētus neīstus anšovus (kas tomēr gatavoti no ierastajām brētliņām).
Toties netrūka ne vīnu, ne šņabīša, ne, protams, alus. «Latvijas balzams», kas vēl pavisam nesen mēdza apmēram reizi gadā palutināt lietpratējus ar izciliem jauniem dzērieniem, tagad šķiet kā apdullis skrējienā noķert pats savu asti: vai ik mēnesi pircējiem tiek piedāvāti jauni un jauni šķidrie reibinātāji, kas, ja teic pavisam godīgi, vairs īpaši nepārsteidz. Tas gan neattiecas uz jauno mazalkoholisko dzērienu «Suņa prieks» (vai arī «Laimīgais suns») – sidru ar anglisku nosaukumu «Lucky Dog» no Latvijā audzētiem āboliem.
Zemgales pankūkas, maize un liķieri
Zemgali izstādē pārstāvēja daudzas firmas. Tā kā beidzamajā laikā arī Tukuma rajons (vismaz telefongrāmatu dalījumā) pieskaitīts mūsu novadam, varam būt lepni, ka «Riga Food» paspārnē notikušajā pārtikas produktu konkursā Zemgale izcīnīja absolūta uzvarētāja godu. Iepriekšējos gados sacentās labākie alkoholisko dzērienu, kečupu, majonēžu ražotāji. Šogad par visvislabākajiem tīkoja kļūt dažādu firmu ražoti konservēti gurķīši un ogu un augļu koservējumi (ievārījumi, džemi, piedevas pārtikas pārstrādes uzņēmumiem). SIA «Pūres cehs» gurķīši izpelnījās zelta medaļu. Zeltu saņēma arī dzērveņu piedeva saldējumam, savukārt zemeņu piedeva ieguva sudraba medaļu. Starp citu, pūrenieši apgalvo, ka izcili aromātisko dzērveņu masu, ko tik ļoti iecienījuši saldējuma ražotāji, gatavo tikai un vienīgi no savvaļas ogām.
Gardas smaržas pievilināti, pie «Dobeles dzirnavnieka» pulcējās lieli un mazi pankūkmīļi, jo katrs, kas vēlējās, tika cienāts ar turpat ceptām miniatūrām, lieliskām pankūkām no šīs firmas ražotajiem pankūku miltiem. Līdzās atradās arī «Jelgavas maiznieka» stends. Šis uzņēmums jau daudzus gadu desmitus cep maizīti no dobelnieku maluma, uzskatot, ka viņi ražo vislabākos miltus. Jelgavas beķeri piedāvāja gan daudzas tradicionālās maizes šķirnes (kopskaitā ap 30), gan četru jaunu veidu ekstraklases baltmaizes batonus, kas atšķirami gan pēc gar-
šas, gan iesaiņojuma: katrs klaipiņš guldīts brūnganā papīra turzā, kas tapusi Staiceles papīrfabrikā.
Savukārt jaunu – greipfrūtu – degvīnu piedāvā firma «Veta». Šim uzņēmumam, kas Valgundē nodarbina ap 30 strādājošo, neklājas viegli līdzīgu firmu konkurencē, tāpēc lieti noder bijušās «Latvijas balzama» vadošās speciālistes Baibas Eliases pieredze, jo nu jau pusgadu viņa ir «Vetas» direktore. Izstādē šī firma prezentējās arī ar jauniem «Flamingo» sērijas vieglajiem, maigajiem liķieriem.
Vairākas dienas Ķīpsalā valdīja vēderprieks. Tomēr kārtējā, jau piektā, izstāde deva iespēju ne tikai vairāk apēst, bet arī pozitīvi uzlādēja ražotājus, paverot ieskatu gan konkurentu sasniegumos, gan iespējās koriģēt piedāvājumu atbilstoši tirgus tendencēm. Gribētos cerēt, ka tirgus pēc «Riga Food 2000» noslieksies Latvijas ražotājiem labvēlīgā virzienā.
